«Gribas gan.»
«Es tev tūliņ došu kūku, tikai pasaki vēlreiz, kas Vīndedzēs drīzi būs?»
«Vīndedzēs drīzi būs kāzas!» mazā pļāpiņa atkārto, ķepuro aiz prieka ar kājām un ņirbina pirkstus pēc «kukas».
Saimniece nolaižas zemē pie bērna un paņem to klēpi.
«Kas tā teica?» viņa jautā, pareizi noprazdama, ka bērns šos bez sajēgas izrunātos vārdus kaut kādam noklausījies. «Vai tā teica māte vai tēvs?»
«Māte,» bērns atbild un runā patiesību, jo viņš tiešām šos vārdus no mātes mutes dzirdējis.
«Un ko māte vēl teica?»
«Nekā... Do nu kuku...»
«Tūliņ, tikai pasaki, ko māte vēl teica.»
«Viņa teica daudz daudz,» bērns atbild, noģizdams, ka vārdi «nekā» saimniecei nav pa prātam.
«Nu, redzi nu... Vai māte arī teica, k a m Vīndedzēs būs kāzas?»
«Nē,» meitens atbild un smīn šķelmīgi, jo viņš domā, ka saimniece ar viņu jokojas. Saimniece atkal, skatīdamās šķelmīgajā ģīmītī, domā to pašu no bērna.
«Ej nu - stāsti nu vien, Mārīt, ko māte sacīja,» viņa runā. «Kam būs kāzas? Es tev arī iedošu graudiņu cukura, ja man to pateiksi.»
Cukurs ir saldens, kāzas laikam arī saldenas. Mārītei gribas cukura, saimniecei laikam gribas kāzu. Un mazā prātniece apķeras viņai ap kaklu un iečukst tai noslēpumaini ausī: «T e v būs kāzas!»
Laimīgi Vīndedziete iesmejas.
«Man!» viņa izsaucas un noskūpsta mazo. «Man! Ej taču!... Un kam vēl?»
Mārīte iepleš acis. Vai viņai vēl jāatbild? Vai tad tā kuka šoreiz tik grūti jānopelna?... Viņa nezina, ko atbildēt.
«Nu, kam vēl būs kāzas?» ziņkārīgā saimniece bez žēlastības taujā tālāk.
Bērns saviebj lūpiņas un skatās nepacietīgi apkārt. «Kam vēl būs kāzas?...» Te viņš acis uzmet kaķam.
«Inčam arī būs kāzas,» viņa saka un rāda ar nopietnu ģīmi uz runci, kas, piecēlies sēdu, mazgā balto priekšu.
Lai gan saimniecei šī atbilde nepatīk, tad tai tomēr jāpasmejas.
«Cilvēkiem vien jau ir kāzas,» viņa izskaidro. «Saki, - vai tētam vai Jāņam, vai Juram būs kāzas?»
«Juram būs kāzas, Juram būs kāzas,» mazā iesaucas, Jura vārdu dzirdēdama. Juris pret viņu ir ļoti labs, viņš to labprāt učā, nes viņai ogas, dod viņai medu. Medus ir saldens, Juram arī vajaga kaut kā saldena.
«Nu tu esi laba,» saimniece jautri iesaucās, paceļ bērnu gaisā un tad to nosēdina zālē. «Še nu kuka, ēd nu kuku.»
«Kur cukurs?» Mārīte prasa.
«Tūliņ, tūliņ dabūsi.» saimniece ieiet istabā un izņem no skapja graudu cukura un glāzi. Glāzē viņa ielej pienu un iznes to līdz ar cukuru bērnam pagalmā. «Tā, ēd nu launagu.»
Viņa pate arī vēl nav launagu ēduse. Viņas istabā uz galda neaiztikta stāv tase ar skaistu, dzeltenu, nupat taisītu sviestu, stāv smalkais plācenis, stāv krūze ar saldenu pienu - bet viņai negribas ēst, prieks visu izsalkumu aizdzinis... «Vīndedzēs drīzi būs kāzas!...» Tātad saime šos vārdus jau tik bieži daudzina, ka pat nepraša bērns tos paturējis galvā. Nu jā, nav jau par to arī ko brīnoties, Vīndedziete nekad nav slēpuse, ka viņai Juris patīk, un Juris - nu, tas jau saimnieci katrā izdevīgā brīdī nes vai uz rokām. Būtu arī ērmoti, ja viņš to nedarītu. Būtu tiešām ļoti ērmoti, ja izdienējis zaldāts, kam kapeikas nav pie dvēseles, liegtos nākt pie Vīndedzietes iegātņos un kļūt par visā apkaimē slavenas mājas saimnieku. Tikai ērmoti, kādēļ Juris viņu vēl nav uzrunājis. Drīzi būs gads apkārt, kamēr viņš pārnācis no zaldātiem un pie Vīndedzietes iestājies dienestā, bet vēl arvienu viņš nav atradis izdevīga brīža saimniecei ievaicāties: «Vai neprecēsimies?...» Bet tāds jau viņš ir - par daudz godīgs. Tāds jau viņš bij, pirmo lāgu Vīndedzēs dzīvodams. Nepiedūra pie meitām ne pirksta. Nu jā, labi jau ir, kad puiši ir godīgi, labi ir, kad Juris neknakstās ap mājas kalponēm vai pat ap pašu Līžuku, saimnieces vienīgo meitu, tikai no bildināšanas viņam nevajadzēja kaunēties. Jeb vai viņš varbūt gaida, lai Vīndedziete to dara viņa vietā? Tas jau vecuvecais, paradums, ka saimnieces uzrunā tos puišus, kurus tā grib ņemt iegātņos, un nevis puiši saimnieces. Nudie, Juris to gaida arī no Vīndedzietes, it sevišķi varbūt vēl tādēļ, ka viņa drusku vecāka par puisi. Zināms, zināms, tā ir! Ā - kādēļ tas Vīndedzietei agrāk nebij ienācis prātā, nu jau viņi sen būtu varējuši būt vīrs un sieva!
«Bildināšu viņu vēl šodien, bildināšu viņu pirmā vietā, kur viņu vienu sastapšu!» -tā saimniece domā, un pie tam viņas sirds top tik viegla un priecīga, kāda tā ilgi nav bijuse.
Ātri viņa noliecas zemē pie bērna, kas, cukuru apēdis, jautri iesmejas un abas rociņas sniedz saimniecei pretim, un sauc: «Up!»
«Up!» saka saimniece, paņem bērnu aiz padusēm, paceļ to augsti gaisā, griežas ar viņu apkārt un smejas, un gavilē: «Vīndedzēs drīzi būs kāzas!»
* * *
«Up!» Kaceniete saka, paceļ klēpi siena, nes un noliek to uz lapām. Tad viņa atpūzdamās apstājas, slauka sviedrus no pieres un skatās citos siena kasītājos. Sieva pasmīn. Visi citi kasītāji, pa pāriem izdalījušies, strādā noņēmušies, tikai Jura un Līžuka vien nekur neredz, un viņu līdz pusei saliktā siena guba birzes malā stāv kā stāvējuse jau vai veselu pusstundu.
«Vai tie abi šodien vairs nemaz no birzes nelīdīs ārā,» viņa runā uz vīru, kas pienācis arī savu siena klēpi uzliek uz lapām. «Ja Vīndedzēs drīzi nebūs kāzu -»
«Tad te drīzi būs cits kāds godiņš,» vīrs pārtrauc sievu, piespiež nolikto sienu ar grābekli cietāki pie lapām un iet, un kasa mierīgi tālāk.
Bet birzītē stāv divi notvīkuši cilvēki, kas tikmēr skūpstījušies, tikmēr skatījušies viens otram acīs, kamēr tie aizmirsuši pussalikto siena gubu un visu pasauli - izņemot Vīndedzieti. Par šo viņi dzīvi sarunājas un pēdīgi sāk tiepties.