«Beigsim,» puisis atbild un ēd.
«Nemaz nezinu, ko lai tagad iesākam,» saimniece turpina valodu. «Rudzi vēl nav gatavi, un visi citi darbi padarīti. Tā mums vēl nevienu gadu nav veicies. Ir Sīlēns brīnās.»
«Nu vajaga pa to laiku, līdz rudzi pļaujami, krietni izballēties,» Juris saka, paceļ krūzīti un dzer, galvu atgāzis, lai saimniece nemanītu, ka viņš notvīkst.
«Ko tad nu bez iemesla ballēsies,» saimniece runā puiša notvīkšanu pamanīdama. «Ja nu uznāktu kāds gods vai... tad nu... bet tāpat vien...»
«Godam drīzi iemeslu var dabūt, ja grib vien,» Juris runā, kam piepeši iekrīt prātā papriekšu aptaujāties, kā saimniece domā par savu saprecēšanos ar Sīlēnu. «Runā jau, ka tu gribot precēties, un cilvēkiem laikam būs taisnība, jo tu pirmiņ pagalmā par velti nedziedāji, ka Vīndedzēs drīzi būšot kāzas.»
Saimniece atzvilst krēslā drusku atpakaļ un iesmejas īsi un jautri.
«Nē,» viņa atbild, «par velti gan tā nedziedāju. Es drīzi precēšos. Bet no tevis jau runā to pašu: tu jau arī drīzi taisīšot kāzas.»
«Vai nudie?» Juris ātri un priecīgi iejautājas. «Ak tu laime, laime: Līžukam taisnība, viņa viņu ņems par znotu!»
«Nudie, jānudie,» saimniece jokodamās dievojas un tad piebilst šķelmīgi: «Tikai nezinu, ar ko. Dzīvo jau gan laikam tava līgava aiz deviņu kungu robežām!»
«Ko nu aiz deviņu kungu robežām meklēsi, kad tepat Vīndedzēs smuku smukā zied kā roze,» Juris atbild. «Nē gan, saimniec, to gan nekad nedomāju ka ar mani būsi mierā. Sen sen jau būtu runājis, ja nebūtu bijies, ka pēc pirmā vārda par to lietu man šausi vai par ausi.»
«Ak tu dieviņ!» Vīndedziete iesaucas un smejas. «Vai tad tu vista laiku biji akls? Vai neredzēji, kā pret tevi izturējos? Gribēju jau pēdīgi vai pate ar tevi sākt runāt. Bet nu gan nekavēsimies ar kāzām.»
«Varētu tās jau pēc divām nedēļām taisīt man jau nu tas ātrums nav nepatīkams, bet ap to laiku būs rudzi gatavi.»
«Ak - lai izbirst pēdējā vārpa tīrumā, vai mums par to jābēdā!» laimīgā saimniece izsaucas. «Pēc divām nedēļām dzersim kāzas - četras dienas no vietas!»
«Nu, manis dēļ arī. Bet, kad jau, tad jau: dzerat jūs tad arī savas.»
«Ko?»
«Dzerat jūs tad arī savas.»
«Nu, mēs jau tad savas dzersim.»
«Ak tā, es domāju, tu runāji par mūsu kāzām.»
«Nu jā, par mūsu.»
«Tas ir, par jūsu.»
«Par mūsu - tev nu jūk valoda,» saimniece saka un smīn.
«Nē, nē, nu mēs viens otra nesaprotam,» puisis atbild. «Tu gribi, lai es ar Līžuku pēc divām nedēļām dzeru kāzas. Labi. Bet kad tad tu savas dzersi ar Sīlēnu?»
«Ar Sīlēnu?» saimniece iesaucās. «Es ar Sīlēnu?...»
Puisis skatās saimniecē un priecājas, ka tā tik pārsteigta.
«Tu laikam gan domāji, ka nezinu, ko tu apprecēsi,» viņš runā. «Ā - es diezgan jūsos esmu noskatījies un noklausījies. Bet, sievasmāt, tu jau negriez plāceni, bet pirkstā... Un skaties, tur nāk Sīlēns. Vai ne, es viņam tak tūliņ drīkstu pastāstīt, ka Vīndedzēs drīzi diviem pāriem būs kāzas?»
ZIRGS, TRĪS GOVIS UN SIMTS RUBĻU
Viņu sauca par Pupulakstu Reini, un viņš bija panīkuša saimnieka dēls. Tā kā tēvs nejaudāja un nejaudāja izkulties no parādiem, kungs arī ne mazākā mazumiņa neatlaida, tad tas pēdīgi nelūkoja vairs krāt un taupīt, bet notērēja visu, kas ienāca. Tā labajām dienām ātri pienāca gals. Mājas pārgāja cita rokās, bet abiem Pupulakstiem bij jāiet par kalpiem, ja tie zobus negribēja kārt vadzi. Tā bij grūta dzīve, kas tagad priekš abiem iesākās. Viņi sajuta, ka starpība starp saimnieku un kalpu, starp saimnieka dēlu un kalpa dēlu tak lielāka, nekā tā izliekas.
Pret raizēm par šādi pārvērtušos dzīvi tēvs sāka lietot līdzekli, kuru Reinis nevarēja atzīt par pareizu, proti, tas sāka dzert. Lai gan Reinis bij jaunākais, tad viņš tomēr bij saprātīgākais no abiem. Viņš domāja: «Ko lai man dzeršana līdz? Ko caur to panākšu?... Dzērājs netiek bagāts, lai gan paruna saka: jo dzer, jo bagāts, bet tas gan var tikt pie mantas, kas krāj.» Un viņš apņēmās arī caur šo līdzekli - tas jau arī bija vienīgais - atkal pamaziņām rāpties uz augšu. No tiem desmit rubļiem algas, ko tas dabūja pirmajā gadā, viņš jau piecus nolika pie malas un gribēja, lai tēvs darot tāpat ar savu atlikušo algu. Bet šis nekā no tā negribēja dzirdēt, bet salēja visu jau ar nerimstošu slāpšanu slimojošā rīklē. Pabalsta no mātes puses Reinis nevarēja gaidīt, viņa bij slimīga un drīzi arī nomira. Tātad Reinis turpināja viens pats grūto krāšanas darbu. Divdesmit gadus vecs, viņš jau bija sarausis prāvu summu, proti, simts desmit rubļus. Vēl vajadzēja divisimts astoņdesmit rubļu, tad viņš varēja tikt par saimnieku, jo ar četrsimts rubļiem viņš cerēja uzņemt mazu vietiņu vai pusmāju, Te viņu nelaime grūda, ka tas iestājās kāda saimnieka dienestā, kuram māsa izpildīja saimnieces vietu.
Šitai māsai bij meita, un šo meitu sauca par Natāliju Amāliju Rozāliju Bedrīti, viņas mātei bij vārds Aža Bedrīte, bet viņas tēvam - Jeannot Mhatthiencque. Jeannot Mhatthiencque savā jaunības nevainībā bij saucies par Jāni Matiņu un ganījis cūkas. Pārvēršanās bij notikuse ap to pašu laiku, kad Matiņš pagasta skrīvera amatu bij uzņēmis kādā Augškurzemes vai Lejasvidzemes pagastā, lāgā to nezinu, tas arī ir viena alga.
Saimniece bij ļoti krietna māte, kas prata par to gādāt, lai meitiņa nesajustu trūkuma, kas cēlās caur to, ka tai pasaules priekšā nebij tēva. Cik neizsakāmi viņa savu vienīgo lolojumu mīlēja, var noģist jau no tā, ka viņa, kad bērns bij jākristī, pa kalendri meklēja veselas trīs dienas pēc trim skaistākajiem sieviešu priekšvārdiem, iekam tā sadabūja kopā Natāliju, Rozāliju, Amāliju.
Arī, kad mazajai Natālei - tā, lūk, ļaudis sauca viņas mīlulīti, neievērodami viņas pretošanos pret šādu sabojāšanu, - arī, kad Natālei bij jāliek pakas, Aža parādīja, cik liela viņas mīlestība pret bērnu bija. Viņa labāk aizmaksāja soda naudu nekā no bezjūtīgā ārsta lika sagraizīt Natāles nevainīgās rociņas. Ka Natāle vēlāk sasirga ar pakām, to nelaimi, nu zināms, māte nevarēja novērst, lai gan viņa pret to izlietoja visuvisādus līdzekļus. Nedz apsvēpēšana ar egļu sveķiem un paegļiem, nedz maza kulītiņa ar «drīveldreķi», kas Natālei bij jānēsā pakrūtē, - nekas, itin nekas Natāles neizsargāja no saslimšanas!