Kāzas svinēja pret Reiņa gribu «lieliski», tas ir, visa viņa gada alga par tām tika izdota. Viņa ierunas ka nauda jātaupa vietas pieņemšanai, sievasmāte atspēkoja, izskaidrodama, ka viņas radi droši vien pusi no izdotās summas sametīšot sietā, ja tikai tiem īsi priekš mešanas galvas iesildīšot ar groku, un otru pusi šī no sava krājumiņa atlīdzināšot.
Bet panāksnieki ar visām iesildītām galvām sietā vairāk nesameta kā tikai četrpadsmit rubļu - neīstu trijrubļu gabalu līdz ieskaitot, kura ieviešanās sietā vai nu ar metēja iesildīto galvu, vai ar viņa krāpīgo prātu bij izskaidrojama. Jā, ir brūtes pāris aiz kāzu galda nav drošs no pievilšanas!
Pirmās četras nedēļas pēc kāzām jaunais pāris pavadīja puslīdz patīkami. Jautri nodzīvoto kāzu atmiņas jaunie iespaidi, kas cēlās no kopdzīves savādības, cerība uz patīkamu nākotni Reiņa, senas vēlēšanās piepildīšanās Natāles sirdī - tas viss kopā sacēla jaunajā pāri jūtas, kas gandrīz līdzinājās laimei. Natālei nu nācās gādāt par šo jūtu uzturēšanu, krita pūlēties viņas stiprināt un vairot, un Reiņa laulība varbūt nemaz nebūtu kļuvuse tik nepanesama. Bet Natālei pavisam trūka siltāku jūtu. Mākslīgi radītais un caur mātes piebikstīšanām vienmēr uzpurinātais žirklums un ņiprums pamazītēm sāka zust, un Natāle drīzi vien atkal bija tas pats kūtrais sievietis, kas agrāk.
Iesākumā Reinis domāja, viņa sieva esot saslimuse, un sāka ap viņu pūlēties un raizēties. Tas nu Natāli tā apkaunēja ka tā atkal uz kādu laiciņu saņēmās. Bet pēdīgi tā taču atkal sašļuka, nekaunējās vairs no vīra, un nu šis izbijies atzina, cik stipri savas sievas dabā bij maldījies...
Bet pie notikušām lietām padoms par vēlu, un tātad arī Reinis lūkoja mierināties, sev sacīdams, ka saimniecei, īsti ņemot, jau nemaz nevajagot būt naskai; Natāle tagad bij kalpone, un tā jau pazīstama lieta ka visslinkākās kalpones visnaskākās saimnieces! Kaut tikai viņa Reiņa kreklus mazdrusciņ tīrākus būtu izvelējuse!...
Ap šo laiku kungs Klavainēnam atsacīja - mājas bij ar vaļu. Reinis kādā svētdienā vēlreiz aizgāja un apskatīja ēkas; nebija jau nu diezin kādas, bet pārtikt vēl varēja, kad pielāpīja. Kur tad nu visu labu kopā ņemsi?... Viņš nu savu nodomu darīja zināmu sievasmātei un sacīja lai Natāles tēvam rakstot, gribot solītos simts rubļus kā rokas naudu uz Klavainēniem muižā iemaksāt. Savas krāšanas kases zīmes šis tagad nevarot uz Rīgu sūtīt un pārvērst naudā, jo neviens nebraucot uz pilsētu, kam savu krājumu varot uzticēt.
Aža to apsolīja.
Bet aiztecēja viena nedēļa pēc otras, un Jeannot Mhatthieneque neatbildēja.
Reinis bažījās, ka vēstule varbūt ceļā izputējuse, un sacīja, lai Aža rakstot otru vēstuli. Bet arī šitā vēstule palika bez atbildes.
Viņš lika, lai sievasmāte rakstot trešo lāgu. Nu pēdīgi Jeannot Mhitthiencque atbildēja, ka šim acumirklī tik daudz neesot pie rokas, lai Natāle ciešoties un gaidot līdz pavasarim.
Šī vēsts Reiņam nāca ļoti negaidīta, nu viņam bij jālūko iedot rokas naudas vietā krāšanas lādes zīmes; bet naudas tā vai tā vēl vajadzēja, jo bij taču jāsāk gādāt priekš jaunās saimniecības, iepirkot dažu labu vajadzīgu lietu, - uz parādu jau neviens iesācējam nekā negrib dot.
«Bet ko tad viņš raksta par zirgu un tām govīm, kad tad tām varēs iet pakaļ?» Reinis vaicāja. «Pēc mana prāta, tas gluži aplam - ņemt tik dārgu zirgu iesākumā mums tāda nemaz nevajaga, varam pirkt par to cenu divus gluži brangus kleperus, - ko viņš raksta par to?»
«Viņš? Par to viņš neraksta itin nekā,» Aža atbildēja.
«Nekā?...» Reinis atplēta acis.
«Rādi man jel to vēstuli, ko tad viņš tur īsti raksta,» viņš teica.
Bedrītes Aža satrūkās. Nezinādama pirmā acumirkli, ko teikt, viņa darīja tā, kā kad Reiņa jautājuma nebūtu sapratuse.
«Nu, kur ir tā vēstule, dod viņu taču šurp!» znots nepacietīgi atkārtoja. «Man liekas, ka tur viss tā nav, kā tu stāsti.»
«Pie manis vēstules nav, - domāju, ka Natāle viņu pēdējā lasīja,» Aža stomījās, «kas tad tur citādi varētu būt, nekā es stāstu?»
«Natāle viņu pēdīgā lasīja,» Reinis atkārtoja. «Kas tad tā par muldēšanu, no kura laika tad Natāle, kas tikai ar mokām prot lasīt d r u k ā t u, uzreiz izmācījusēs lasīt r a k s t ī t u?»
«Kad esmu priekš tevis muldoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvēku, ar ko sarunāties!» Aža pikti iesaucās un gribēja no kalpu klēts, kurā abi atradās, izsteigties ārā.
«Vēstuli!» Reinis piepeši uzkliedza, un nelabas aizdomas tam iešāvās galvā. «Tūliņ tu man viņu iedosi!» Un viņš atgrūda Ažu atpakaļ un satvēra tās roku kā ar maiglēm.
«Kungs Dievs, ko tu no manis gribi?» viņa pārbijusēs izsaucās un mēģināja atsvabināties. «Vai dieviņ, vai dieviņ - vēstules nav pie manis - jānudie nava, - man- man viņa izputējuse!»
«Mele, tu!» Reinis kliedza trakās dusmās. «Dod šurp to papīra vīkši, citādi tevi -!»
Aža saķēra ar brīvo roku savu kaklu, it kā gribēdama to sargāt, un stenēja aizsmakuse:
«Tak laid nu jel vaļā - tu jau man roku lauz pušu- vai dieviņ - es kliegšu - palīgā! -Stāstīšu tev taisnību - tikpat vairs nekas nelīdz - neesmu jau nekad nekādas vēstules no Natāles tēva dabūjuse.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Šis izskaidrojums sarāva visas saites, kas Reini saistīja pie savas sievas. Tie tagad dzīvo kā suns ar kaķi... Sāpes par iznīcinātiem dzīves nolūkiem tam sarūgtina katru stundu viņa dzīvē. Viņš ienīst savu sievu, ienīst savu sievasmāti, ienīdēs tās līdz kapa malai... Un, ja tam kādreiz sirds top mīkstāka, tad viņš zin līdzekli pret to. Viņš ieskatās savas sievas rētainajā, saulē apdegušā, tuklā un netīrā ģīmī, un viņa riebums pret to kļūst lielāks nekā agrāk....