Mazs tārpiņš, ietīts Natāles netīrajās jakās un panckās, brēc šūpulī pie viņa gultas, bet viņš neuzmet tam gandrīz ne mirkļa. Vai tad šis kašķainais, slikti barotais mazais radījums patiesi viņa bērns?... Reinis runā maz, bet vismazāk ar savu sievu. Tikai tad, kad tas piedzēries, viņš runā daudz ar viņu un sit viņu, - dauza savu ļempīgo sievu un žņaudz savu gudro sievasmāti, atprasīdams tai vēstuli par solīto zirgu, trim govīm un simts rubļiem...
Reinis dzer... citkārt priekšzīmīgais, godīgais, taupīgais Reinis, kas reiz bij teicis: «Ko līdz dzeršana?...» Viņa krāšanas lādes zīmes, pārvērstas brandvīnā, viņam un viņa tēvam jau ietecējušas rīklē, ar algu notiek tāpat. Kāpēc arī krāt... Ko v i ņ š neapdzer, to v i ņ a iegrūž žīdu kulēs par šādām tādām lupatām, ko tai māte vairs nevar sagādāt, tādēļ ka tā vairs nava saimniece...
Ap tirgiem, svētdienās, lielākās svētku dienās krodzeniekam vislielākā peļņa no abiem Pupulakstiem. Tad viņi, līdz nesamaņai piedzērušies, guļ uz soliem, galdiem vai arī uz plikas zemes... Bet nāk arī acumirkļi, kad Reinis vienatnē pārdomā savu likteni, kad viņa domas aizvirzās atpakaļ uz pagātni. Tad viņa sirdi iedegas nožēlošanas kvēle un uz viņa bālā, iekritušā vaiga guļ izmisuma ēna.