Viņa nokoda gabaliņu no pēpērkoka un ēda.
«Gards,» viņa sacīja. «Bet tev pašam arī no tā jāpalūko. Še!» Un viņa tuvināja Jēkaba mutei kūku, tās aizkosto gaļu pirkstos turēdama.
«Varu pasmeķēt,» Jēkabs sacīja, «bet kodīšu tikai no aizkostā gala.»
«Manu zobu vietā? Tad jau tu manas domas atminēsi!»
«Nu, kas tad par to! Tavas domas tak nav tik ļaunas, ka tās no citiem jāslēpj,» Jēkabs sacīja un satvēra Ievas izstiepto roku. Viņš nokoda pēperkokam gabaliņu taisni tai vietā, kur Ieva bij koduse. «Tā, nu tu, ja gribi, atkal manas domas vari atminēt.»
Viņš palika Ievai līdzās sēdam, un šī lēnām apēda kūku.
«Vai tev vēl kā uzēdām negribas?» tad Jēkabs vaicāja.
«Vēl kā? Vai tad tev vēl kas ir? Kas tad?»
«Atmini! Atmini kurā rokā!» Jēkabs izvilka kaut ko no svārku otras kabatas un aizlika abas rokas aiz muguras.
Ieva piedūra pirkstu pie Jēkaba labā pleca.
«Pareizi,» Jēkabs sacīja un iebēra sauju konfektu Ievai priekšautā.
«Jēkab, nu man ar tevi jābaras,» meita iesaucās. «Neesi tik izšķērdīgs! Cik šitādu sauju tu man jau neesi iedevis? Lai nu šī paliek pēdējā!»
«Kad citi savas bēdas, ka tiem jāiet zaldātos, var aizdzīt ar sūrām zālēm, tad es to pēc savas garšas tak ar saldām drīkstu darīt,» Jēkabs atbildēja.
Ieva nosarka.
«Tā nu gan ir,» viņa sacīja un tad ātri piebilda: «Skaties, tur nāk Pēteris!»
No krūmiem noras otrā pusē izlīda Pēteris un tuvojās ātriem soļiem Ievai un Jēkabam. Ieva saldo kukuli iebāza kabatā.
«Laikam nu gan ilgāk esmu ogojis, nekā bij norunāts,» viņš sacīja, kad bij pienācis, «bet ogu negribējās nenolasītu atstāt. Še ņemat!» Viņš pasniedza Ievai un Jēkabam katram elkšņa mizas tarbu.
«Un kur tev pašam par lasīšanu?» Jēkabs vaicāja.
«Vai pavāram arī kādreiz jāprasa, vai tas ēdis?» Pēteris atjautāja pretī un nolaidās zemē. «Kā ir ar launagu? Esmu ar kulītes nēsāšanu tā apradis ka tikai tad vien vēl atģidos, ka tā man pie kakla, kad nolīkstoties viņa man kārās uz rokām. Var redzēt, ka tik pirmo gadu vien vēl eju par puisi.» Viņš pasniedza Ievai kulīti, kura no tās izņēma maizi un cibiņu, pēdējo atvāza un nolika zemē.
«Griez maizi,» viņa sacīja uz Jēkabu, maizi turēdama paceltu, «še.»
Jēkabs paņēma maizi, nosēdās Pēteram līdzās zemē, un visi trīs ēda. Ēdot Pēteris šad un tad uzmeta acis Jēkabam. Piepeši viņš tam uzlika roku uz pleca un sacīja:
«Kur tu citu gadu ap šādu laiku būsi?»
«Kur jau nu mani aizsūtīs, tur būšu,» Jēkabs atteica.
«Tev gan, brālīt, zaldātos ik svētdienas būs jāžago.»
«Jāžago? Kādēļ?... Ak tā! Tikai ik svētdienas vien? Vai tad tu mani tik reti gribēsi pieminēt?»
«Pieminēšu jau nu tevi i biežāk ar, bet svētdiena gan neviena nepaies, kad par tevi nedomāšu.»
«Tu gan laikam būsi vienīgais, kas paliks dzimtenē un manis pavisam neaizmirsīs,» Jēkabs sacīja, apspieda nopūtas un ēda tālāk.
«Vienīgais! Paliks i divi ar še, kas tevi pieminēs.»
«Un kas tad ir otrais?»
Pēteris rādīja uz Ievu.
«Šorīt runājām par tevi. Es sacīju, cik labs draugs tu man esi un ka man tevis ļoti pietrūks, un tad Ieva sacīja, ka arī viņa tevis nevarēšot aizmirst.»
«Zināms, nevarēšu,» Ieva apgalvoja, mierīgi ēzdama tālāk. «Mēs jau esam par daudz saticīgi un par daudz ilgi pie viena saimnieka kopā dzīvojuši.»
Kad launags bij noturēts un ogu tarbas iztukšotas, Ieva cibiņu un atlikušās maizes druskas sabāza atpakaļ kulītē. Te Pēteris, kas pa tam lopus bij pārskaitījis, iesaucās, ka vienas trūkstot.
«Būs uz auzām aizlīduse,» Ieva sacīja.
«Iesim, atdzīsim to atpakaļ,» Jēkabs teica uz Pēteri, un abi piecēlās, aizskrēja pār noru un nozuda krūmos.
Kad tie pēc brīža govi atkal uzdzina uz noras, Jēkabs krūmmalē palika stāvam. Ievai līdzās sēdēja Bērtulis.
«Tas arī atkal atvilcies uz ganiem,» Pēteris nelaipnā balsī sacīja uz Jēkabu.
Šis neatbildēja, bet pagriezās uz mājas pusi. «Es iešu uz māju,» viņš teica.
«Jau uz māju... Tad jau es šodien ne stundas laika ar tevi kopā nebūšu pavadījis! Nospēlēsim vismazāk kādas partijas uz savas trumpas.»
Jēkabs papurināja galvu. «Lai paliek uz citu svētdienu,» viņš sacīja un aizgāja, Pētera pavadīts.
«Ko tas Jēkabs te vienādiņ vazājas, ko viņš meklē?» Bērtulis saīdzis jautāja, Ievai laiski garšļauku izlaidies līdzās. «Ik svētdienas viņš nāk uz ganiem, kad tev ganu diena. Man tas nemaz nepatīk.»
«Vai tad nu viņš uz mani nāk,» Ieva atbildēja. «Mana ganu svētdiena ir arī Pētera ganu svētdiena - viņš nāk uz Pēteri. Tu jau tak zini, kādi viņi lieli draugi.»
Bērtulis pasmējās.
«Draugi! Draugs ar ganu puiku!»
«Nerunā vis tā, Bērtul. Tādēļ ka Pēteris šogad vēl trešo svētdienu iet ganos, viņa vairs nevar saukt par ganu puiku, tad jau es arī esmu ganu meita. Būtu daudz labāk, ja tu ar viņu būtu draugs nekā ar šādiem tādiem citiem puišiem.»
«Nesāc nu atkal sprediķot!» Bērtulis iesaucās un atmeta ar roku. Roka nokrizdama piedūrās pie Ievas brunču kabatas un Bērtulis pamanīja, ka tajā kaut kas bija. «Vai tev siers kabatā?» viņš jautāja.
«Nē.»
«Kas tad?»
Ieva izvilka pāri konfektu no kabatas.
«Ā,» Bērtulis sacīja un izņēma tās no Ievas rokas. «Kas tev tās deva?»
«Jēkabs.»
«Jēkabs! Ak tas, hm,» Bērtulis nievājoši runāja, attina vienu konfekti vaļā, iebāza to mutē un aizsvieda papīri tāļu projām. «Aiz to viņu redzēju šodien ievelkamies bodē.»
«Vai tu nebiji bodē?»
«Vai es?»
«Nu jā, tu. Vai nopirki man pastalas?»
Bērtulis nolaida acis, sāka no zemes izplukt zāli un neatbildēja.
«Laikam jau neesi nopircis,» Ieva runāja un pielika parūgtā balsī: «Bērtul! Bērtul!»
«Nu jā, nu tu atkal sāksi bārties,» Bērtulis runāja pacēla galvu un smīnēja kaunīgi. «Bet nudie, jānudie nevarēju citādāk. Klausies vien!» Un nu viņš sajukušā kārtā Ievai sāka stāstīt, ka krogā saticies ar Kājautu un ta tas «izsaucis» pusduci alus un vairāk šņabju; ka šim bijis jāprot gods un pusducis alus un zināmais skaits šņabju jāizsauc pretī; ka citi draugi arī vēl pienākuši klāt un palīdzējuši dzert; ka pēdīgi iesākuši runāt par zaldātiem un ka šis tad sevī sažēlojies un par spīti notērējis visu rubli, ko Ieva iedevuse priekš pastalu nopirkšanas.