«Kam par spīti?»
«Kam? Nu tik par spīti... Redz, un tā tas rublis izgāja.» Viņš satvēra Ievas roku un spieda to. «Nekrati nu galvas. Kas tas nu ir, viens rublis sirsniņ! Citu svētdien nopirkšu tev par savu naudu pastalas. Šonedēļ jau nu gan ar tām pašām vecām iztiksi.»
Ieva nopūtās.
«Tā aiziet viena kapeika pēc otras, viens rublis pēc otra, un, kad pienāks tas laiks, kad būs jāiet projām, tad maks būs tukšs.»
«Nu, vēl jau vis neesmu aizgājis,» Bērtulis lēnām runāja un attina otru konfekti vaļā.
«Vai tu domā, ka tevi izbrāķēs? Ak, tā cerība gan veltīga, tik brangu un veselu cilvēku kā tevi neizbrāķēs!»
«Brangu un veselu! Pret brangumu un veselību ir zāles...»
Ieva ieskatījās Bērtulī.
«Gribu še palikt. Neiešu zaldātos, nevaru tevis atstāt nevaru no tevis šķirties. Kad par šķiršanos iedomāju, tad man sirds tūliņ vai pušu trūkst!» Viņš nolieca galvu un uzspieda savu pieri uz Ievas rokas...
Kad Ieva otrā rītā gribēja aut kājas un Bērtuļam vaicāja, kur šis vakar salāpītās pastalas esot licis, tad puisis kaunīgi kasīja pakausi un atbildēja, šis gan esot apsolījis pastalas salāpīt, bet esot, no ganiem mājā pārnācis, to pavisam aizmirsis. Bet, kad Ieva bij uzmeklējuse savu apavu, tad tā redzēja, ka tas tomēr bija salāpīts.
Sausnorās dzīvoja rūķi.
Domas, kas Bērtuļam tik tā nejauši bij iešāvušās prātā, pārvērtās par jo cietāku nodomu, jo tuvāk ložu laiks pienāca. Bērtulis visādā ziņā gribēja atsvabināties no zaldātiem. Dienu no dienas viņš kļuva klusāks un domīgāks, nepiedalījās gandrīz vairs nemaz pie pārējās saimes sarunām, noklausīdamies tajās bez kādas dalības; kļuva manāmi vājāks un - aizmirsa pat dažu svētdienu savas bēdas apslāpēt ar parasto līdzekli.
Tikai kad kādu reizi iesāka valodu par «kručiem», ar kādiem šis vai tas mēģinājis atsvabināties no kara dienesta vai patiesi atsvabinājies, Bērtulis kļuva uzmanīgs un runāja līdz. Jā, nereti viņš pats uzsāka valodu par šādām lietām, līdz tas pēdīgi lielu skaitu pamācību bij ieguvis, kas viss rādīja ceļu, kā izbrāķēšana panākama.
«Vai jūs kaut ko redzat?» kādā dienā Pēteris sacīja, saimei pie pusdienas galda sēdot, un piegrieza savas jautrās acis Bērtuļam. «Vienam no mums ar šodienu gavēnis beidzies!»
«Vai tu runā par Bērtuli?» kāds puisis jautāja. «Man arī tā liekas. Viņš atkal ēd. Laikam redz, nabags, ka ar nomērdēšanos tikpat nekur netiks. Vai ne, Bērtulīt? Vājāks gan esi palicis bet tādēļ tevis vēl neizbrāķēs. Jā, jā, badā mirt nav nekāda viegla lieta.»
«Ej nu, ej, nemuldi,» Bērtulis saskaities iesaucās un nosarka, «nezin kā vēl jūs neizdomāsat! Nomērdēšanās - skat, kas tā par izzobošanu! Es neēdu tādēļ, ka nevarēju ēst, tādēļ ka aizviņā svētdienā vāģus no grāvja palīdzēju izvilkt un pie tam laikam biju pārcēlies. Tagad esmu vesels un tagad atkal ēdu, vai jums par to žēl?»
«Nē,» puisis atteica, «nav žēl. Bet iestāsti tu citiem, ka tu tādēļ neēdi. Kāpēc tu liedzies? Mēs jau neviens neiesim tevis pie komisijas apsūdzēt.»
«Viņš neuztic Jēkabam,» Pēteris piemetināja.
Bērtulis puikam uzmeta dusmīgu mirkli.
«Un kas tad šis gan tāds ir, lai tam uztic!» viņš sacīja.
«Jā, paprasi,» Jēkabs piebilda. «Kas šis tāds ir?»
«Viņš ir liels blēdis,» Pēteris sacīja un uzlika roku uz Jēkaba pleca. «Bet vai zini ko, Bērtul? Kad tev nomērdēšanās nepatīk, došu tev padomu, kā tu citādi ļoti lēti vari tikt vaļā no zaldātiem.»
«Vai es tava padoma prasu?» Bērtulis rupji iesaucās.
«Došu tev to neprasītu,» Pēteris atbildēja, kas labprāt Bērtuli kaitināja. «Redz, Bērtulīt, lieta ir gluži vienkārša: tev tikai labās rokas rādāmais pirksts jāsaliec līks un jāsaka, ka tas tev jau no mazām dienām tāds ir. Stiprs tu diezgan esi, pirkstu tu i tad noturēsi līku, kad tev to ar varu gribēs izliekt taisnu. Tikai sargies no viltus, ka tev neiziet tāpat kā tam nabaga puikam, kas uz gudro jautājumu, kāds viņa pirksts agrāk bijis, atbildējis: «Tāds!»» Pie šiem vārdiem Pēteris izstiepa labo roku, salieca rādāmo pirkstu līku un tad to atkal izstiepa gluži taisnu.
«Vecs, sapelējis joks,» Bērtulis runāja. «Muld, ne šā, ne tā.»
«Vai tev šis padoms nepatīk?» Pēteris jautāja. «Nu zinu vēl vienu. Ja tu nevari uzgalvoties pirkstu noturēt saliektu, tad dari šitā: paņem cirvi, uzliec labās rokas rādāmo pirkstu uz bluķa - un knaukš! - tur viņš guļ zemē... Cienīgie, žēlīgie lielkungi, ko jūs no manis gribat, esmu nabaga kroplis!...»
«Vai tu traks!» kāda meita iesaucās. «Pirkstu nocirst! Man tūliņ skuras nāk, kad tik par to iedomāju vien!» Viņa patiesi noskurinājās, nolika karoti un piecēlās no galda.
«Vai jūs domājat, ka šitādas lietas jau nav notikušas,» Pēteris turpināja. «Ā ir gan. Esmu savu tēvu vairāk reižu par kādu puisi dzirdējis stāstām, kas sevi šitā sakropļojis un caur to ticis vaļā. Tas bijis tos laikos, kur zaldātiem vēl divdesmit pieci gadi bij jādien un rekrūtus ķertin ķēra.»
Līdz ložu laikam tikai trīs nedēļas vien vairs bija.
Bērtulis strādāja piedarbā. Viņš bij izvētījis rītā izkultās auzas un tagad nostājās laišķi rokā pie piedarba durvīm, gribēdams drusku atpūsties.
Brīdi vienaldzīgi noskatījies vistās, kas pa piejumi, graudus meklēdamas, staigāja apkārt, viņš pārlaida acis pār savām noputējušām drēbēm, uzlūkoja pēdīgi labo roku, kurā tas turēja laišķi. Viņš vēcināja roku, it kā gribēdams izmēģināt viņas spēku, izstiepa rādāmo pirkstu taisnu, tā ka laišķi tikai īkšķis un trīs pārējie pirksti saturēja, un vēcināja roku atkal uz augšu un uz leju.