«Ak kungs,» Miets svinīgi uzsāka, «ak kungs, mēs tev apsolām... skaiti dikti līdzi, dēls... mēs tev apsolām visu jaunu atstāt un ienīst no šitās bēdu stundiņas. To mēs tev apsolām. No šitās bēdu stundiņas. Jā. Un Augusts būs labs un godīgs cilvēks, un es arī kļūšu par labu un godīgu cilvēku. Mēs joprojām būsim abi labi...»
«Bāz maisā...» Tiltiņš ņurdēja caur zobiem starpā un klanīja galvu.
«Un, ja tu netici, tad mēs to arī varam apzvērēt. Še ir mana roka un še» - Miets pacēla ar savu kreiso roku Tiltiņa labo uz augšu - «mana krustdēla. Mēs abi zvēram no šīs bēdu stundiņas būt labāki. Patiesi la-bā-ki...»
Miets pats no saviem vārdiem tā bij aizgrābts. ka tālāk vairs nevarēja. Galva tam nokrita smagi uz krūtīm. Rokas salicis, viņš tā tupēja minūtes desmit. Pa tam pērkoņa rūkšana kļuva arvienu retāka un vājāka, lietus līšana mazinājās, un pēdīgi tikai tad vien vairs nokrita kāds piliens uz abiem dievlūdzējiem, kad vējš pakustināja egles zarus.
Negaiss bij pārgājis.
Miets pacēla galvu un skatījās Tiltiņā. Šis bij piegāzies pie egles stumbura un, drošu stuti manīdams, visam negaisam par spīti - iemidzis.
«August!» Miets iesaucās un uzlēca kājās. «August! Nudie, traki ar to cilvēku, viņš snauž! Vai dzirdi ar?»
«Kas tev bēdas, vai es dzirdu vai nedzirdu, laid mani mierā!» krustdēls atņurdēja pretī.
Miets izvilka nazi no kabatas, noliecās pie zemes, nogrieza apdomīgi lielu paparksti un ieskurināja lietus pilienus, kas pie tās karājās, Augustam ģīmī.
«Ē?» Augusts ieņurdējās un taisījās celties augšā. «Krusttēv; neāksties nu!»
Miets tam palīdzēja piecelties, un tad abi sāka iet uz māju.
«Kur zirgs? Vai tad mēs visu te tāpat mežā atstāsim?» Tiltiņš jautāja, kam viss, kas bij noticis, atkal nāca atmiņā. «Kad tikai kaut kā nenozog vien!»
«Kas te nu gan nāks zagt!» krusttēvs atbildēja. «Bet, ja arī kāds nāktu, ko tad lai darām? Tu tak nekā uz māju nevari aiznest un es arī ne, jo kas tad tevi vedīs!»
«Jā, tas tiesa, kas tad mani vedīs,» krustdēls atteica. «sasodīta būšana!»
Bet pamazām arī Tiltiņš sāka atspirgt.
Vēsais, tīrais gaiss, kas tagad plūda pa mežu, vairāk un vairāk aizdzina viņa reibumu.
Pēdīgi abi bij no meža laukā. Ceļš tagad veda tālāk gar ezermalu.
«Jānodzeras,» Augusts runāja un vilka krusttēvu sev līdz uz ezermalu.
Viņš dzēra, sāka uzreiz mazgāt muti, noņēma lakatiņu no kakla, noslaucījās tajā un tad savīkstītu to iebāza kabatā.
Tad abi atkal turpināja savu ceļu.
Debesis pa tam pavisam bij noskaidrojušās, un saulīte atkal spīdēja tikpat mīlīgi kā priekš stundas laika. Ezers bij zaudējis savu drūmo izskatu, mazie vilnīši vizēja sudrabotās krāsās, tā ka Mietam ar Tiltiņu apžilba acis, viņos skatoties. Ceļam otrā pusē stāvēja ziedošs linu lauks. Aiz tā viļņoja rudzu tīrums, kam nemaz nevarēja saredzēt malas, jo tas aizstiepās līdz kalna galam un laikam tikai viņa otrā pusē vēl beidzās. Blakus liniem bij auzas. Viss pilnīgākā kuplumā.
«Vai tu redzi, kādi mani tīrumi!» Tiltiņš iesaucās, krusttēvam ar elkoni piegrūzdams pie sāniem. «Bet ta tad šoruden atkal pašķīdīs nauda! No liniem vien iedzīšu renti - nudie! Krusttēv, es tak esmu laimīgs ķerlis?»
«Esi jau, esi,» krusttēvs apliecināja un pārlaida acis pār lielītiem tīrumiem.
Tad atkal abi klusēdami gāja gabaliņu uz priekšu.
«Fu tu!» uzreiz Tiltiņš iesaucās, nospļāvās un apstājās.
«Nu?»
«Vai mēs nebijām gluži traki?»
«Traki?»
«Nu jā, - tur mežā zem egles...»
Tagad arī Miets nospļāvās.
«Nerunā par to,» viņš nosarkdams noņurdēja. Jo, noskatoties jaukajā, atspirgušajā dabā, kur katra smildziņa, katrs ziediņš likās izdvašojot mieru un prieku un nekas vairs neatgādināja pārgājušo briesmu un baiļu, Mietam izturēšanās mežā zem egles izlikās tik bērnišķīga, tik varen aplama, ka tam bija kauns pat par to domāt.
«Nē, nē, krusttēv, tā vis ne,» Tiltiņš runāja, pilnā kaklā iesmiedamies, «tu pātarus iesāki, man tie jānobeidz. Ko reibumā apsola, to neņem par pilnu. Tad nu man, atspirgušam, laikam vēlreiz būs jāmetas ceļos un jānozvērās - -»
Miets pacēla savu lielo, ķepai līdzīgo roku, un Tiltiņš apklusa.
«Nu jā,» Miets sacīja, «smieties par to lietu jau nu var, bet labāk būtu, ja par viņu ciestu klusu. Apsoli man, brāļadēls, par šito notikumu nekad un ne ar vienu cilvēku nerunāt. Teikšu tev taisnību: tas man būtu mūžīgs kauns, kad ļaudis dabūtu zināt, ka tik attīstīts un noklārēts vīrs, kāds es, un turklāt vēl pagasta vecākais tā ākstījies. Tu apsoli?»
«Saprotama lieta, jo puse no kauna taču kristu uz mani, ja lieta nāktu gaismā.»
* * *
Astoņi gadi bij pagājuši.
Pa mežu, kurā ezera līkums labi tāļu iestiepās iekšā, atkal brauca pagasta vecākais Miets un viņa krustdēls un veikala biedris, koku tirgonis Tiltiņš. Bet šoreiz viņi sēdēja kamanās un bij ģērbušies biezos kažokos, jo bija paauksta ziemas diena. Abi bij bijuši pagasta namā, kur Mietam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur tā sasildījušies, ka viņu tuklie ģīmji tagad kvēloja kā ugunī. Klusēdami abi sēdēja viens otram līdzās, vienaldzīgiem mirkļiem noskatīdamies meža ainā.
Lapu koku zari un zariņi bij apklāti biezu kārtu sarmas un caur to zaudējuši savu nemīlīgo kailumu, egļu tumšās krāsas bij pārvērtušās bāli- zaļganas, viņu zari likās būt pilni baltu ziediņu. Laiku no laika lēns vējš pakustināja šur un tur kāda koka zarus, un tad smalkās ledus adatiņas un pērslas, saulē vizēdamas, nobira zemē. Dziļāki mežā vietvietām dzirdēja zāģējam un cērtam.