«Ko tu domā, krusttēv, vai mums šogad būs lielāka peļņa nekā pērn?» Tiltiņš pēdīgi iejautājās. «Uz cik simtiem tavas domas stāv?»
«Mīļais, to tagad vēl nevar sacīt. Tas atkarājas no pirkto koku labuma. Bet domāt jau gan vari, ka meža kungs tos simts rubļus par velti vis neiebāza kulē un mums par skādi mežu nenotaksierēja...»
Pēc šīs īsās sarunas abi atkal klusēja, līdz tie, nogriezušies uz maz iebraukta sānu ceļa, nokļuva pie vietas, kur daudz vīriešu nodarbojās ar egļu nociršanu un sazāģēto gabalu aptēšanu.
Kāds strādnieks piesteidzās pie kamanām, sveicināja un palīdzēja Mietam no tām izkāpt.
«Paturi zirgu, kamēr mēs darbu pārlūkojam,» šis īsi pavēlēja. «Uzsedz viņam arī segu, lai mugura netop slapja no sarmas pērslām.»
Miets ar savu lielo kažoku un saviem suņādas zābakiem dziļajā sniegā bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās rokas tikai maz vien varēja padimāt uz priekšu. Krustām šķērsām labu laiku pa mežu bradājuši, še to, te to pavēlēdami, vienā vietā strādniekus kundziski norādami, otrā īsi uzteikdami, Miets un Tiltiņš bij nokļuvuši ceļmalā pie lielas egles, kuru nupat nozāģēja.
«Lielākā egle visā mežā,» viens strādnieks sacīja. «Skatieties, kungi, kas par garumu un kas par zariem! Un resnums!...»
Krusttēvs ar krustdēlu jautriem smaidiem aplūkoja koku.
«No tā nāks peļņa!» viens, kā otrs domāja.
Miets atvirzījās tālāk nost no koka stumbra, lai labāk varētu noskatīties egles garumā. Tiltiņš tam nostājās blakus.
«Ir tādam milzim reiz jāgāžas,» viņš runāja, koka galotnē skatīdamies, «vai redzi, kā viņš trīs? Pie katra zāģa vilciena, kas to vairāk un vairāk šķir no saknēm, tas nodreb kā nāves cīniņā... Drīzi viņš gāzīsies...»
Arī Miets uzmanīgi uzlūkoja trīsošo egli.
«Vai vēl atminies, kas zem šitās egles notika?» viņš sacīja. «Zem šīs egles mēs reiz -»
«Meklējām patvērumu no negaisa,» Tiltiņš krusttēvu ātri pārtrauca. «Jā, jā, atminos, tas bij toreiz, kad pērkons nospēra tavu sirmi. Tas nu labu laiku atpakaļ.»
«Jā, labu laiku,» Miets atkārtoja un tad pielika, «būs laiks braukt uz māju.»
Viņš izvilka pulkstenu no kabatas un skatījās tajā.
Tai pašā acumirklī tuvumā gāzās koks. Balts, biezs pērslu putenis, visu aizsegdams, piepeši pildīja gaisu; kliedziens: «Bēgat, kungi, glābjaties...» - iesitās Mieta un Tiltiņa ausīs, tie skrēja un klupa - - un šņākdama, svilpdama un brākšēdama lielā egle nogāzās.
Tuvumā nozāģētā egle bija uzgāzusēs milzu kokam virsū un tā viņa krišanu paātrinājuse.
Kad sniega pērslas bij nokritušas, tad zāģētāju acis meklēja Mietu un Tiltiņu un viņu ģīmji nobālēja.
To nekur nebij.
«Vai dieviņ, nu nelaime notikuse!» viens iesaucās. «Ko nu lai dara!»
«Palīgā!» Tiltiņa balss zem egles stenēja. «Cilvēki, glābjat!»
Strādnieki pieskrēja klāt, atcirta kādus zarus un to pēdīgi ar lielām pūlēm izvilka no egles apakšas. Nelaimīgais tā bij apmulsis un saspiests, ka nespēja nostāvēt kājās, bet atkrita sēdu sniegā.
«Palīdzat manam krusttēvam,» viņš kunkstēja, no sevis atgaiņādams abus vīrus, kas viņu atkal gribēja uzcelt kājās. «Drīzi, nekavējaties!»
Bet Mietu tik ātri vis nevarēja izvilkt no egles apakšas kā Tiltiņu. Pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuros tas kā maiglēs bij iespiests, sacirta un sazāģēja. Un, kad pēdīgi viņu gribēja celt augšā, tad tas nekustējās.
«Paģībis!» kāds iesaucās.
«Ē, Mieta kungs, Mieta kungs!» cits modināja Mietu un berzēja ar sniegu viņa pieri, kura drusku bij noskrambāta. «Nudie, kad tikai nav beigts vien!»
Un viņš atkal Mietu mēģināja atdzīvināt.
Bet veltīgas bij visas pūles. Miets bij līķis.
Sauss, pundurains zars, Mietam ievainodams pieri un noraudams šķipsnu sirmo matu no galvas, viņam bij uzspiedis kreiso roku uz mutes un viņu noslāpējis.
Tiltiņš nometās pie līķa ceļos.
«Krusttētiņ, mīļo krusttētiņ!» viņš gaudās. «Ak tavu nelaimi, ak tavu postu!»
«Ir zelta pulkstens pagalam, vāks atlauzts, rādītājs nost,» viens strādnieks līdzcietīgi runāja starpā, «būt' to zinājis, būtu labāk man atdevis...»
* * *
Tiltiņam gāja ļoti labi. Miets visu savu dzīvo un nedzīvo mantu bij norakstījis savam vienīgam radam un krustdēlam, un tātad nu Tiltiņam piederēja divas lielākās mājas pagastā, neskatoties uz visādiem raibiem papīriem ar visādiem raibiem vārdiem, kurus Miets krustdēlam arī bija atstājis lielā vairumā. Tiltiņš aiz bēdām par krusttēva nāvi un aiz prieka par kuplo mantojumu nekā labāka nezināja darīt kā precēties. Un kas cits gan viņa jauktajām jūtām labāk derēja nekā precēšanās! Jo laulība jau atnes priekus un bēdas.
Bet viņš nepaņēma vis Lieni, savu līdzšinējo saimnieci, kā to viņai bij solījis, bet apprecēja bagātu saimnieka meitu. Liene laikam bij paredzējuse, ka lieta pēdīgi šitā beigsies, un tādēļ pie laika gādājuse par maizes devēju vecumā. Viņas mudrais Jēpītis bij jau septiņus gadus vecs.
Jau pirms kāzām Tiltiņš Lieni ar Jēpīti aizlika uz Ziemeļiem, no krusttēva mantoto māju. Tur viņa pagaidām lai izpildot saimnieces vietu. No Jurģiem viņš Ziemeļus gribēja izdot uz renti un pats ar Madaļu, savu jauno sievu, savās mājās dzīvot un saimniekot.
Bet likās, kā kad ar Lienes aiziešanu un Madaļas atnākšanu mājās arī būtu ienācis kāds svešs, nelabs gars. Miera viņās vairs nebija. Proti, līdz šim viss bij gājis pa Tiltiņa prātam, tas bij dzīvojis, kā gribējis, ko viņš bij pavēlējis, tas bij noticis. Tagad Madaļa saimniecības grožus sāka ņemt savās rokās. Viņa bij izauguse pie tāda tēva, kurš bij tik taupīgs, ka tas tikai divreiz gadā uzmauca zābakus kājās - pavasarī un rudenī pie dievgalda ejot. Un šis taupības gars bij pārgājis no tēva uz meitu, tāpat kā pravieša Eliasa gars uz Elizu - divkārtīgā mērā. Izšķērdēšanu viņa ienīda kā nāvi. Un Tiltiņš bij izšķērdīgs. Katru rītu viņš lēja spirtu pie tējas un nāca divreiz nedēļā - tiesas dienās un svētdienās - piedzēries mājā. Madaļa to nevarēja ciest... Trīs nedēļas pēc kāzām viņa vīram izskaidroja, ka tāda dzīve neesot pareiza un turklāt bezdievīga, pagāniska un nezin kāda vēl. Lai šis tādēļ dzīvojot, kā pienākoties un pēc savas kārtas.