Jans skrēja, ceļa nemeklēdams, nedomādams par to, kurp kājas viņu aiznesīs, — viņu vadīja viena vienīga doma: dzīvot! Baks kā pelēks kamols lēca viņam virsū, bet pašāvās garām. Jans ārprāta niknumā belza sunim un paklupa. Tajā mirklī Braits sagrāba viņa kamzoļa stūri un nogāza viņu sniegā. Dzīvot! Dzīvot! Cilvēki un suņi sagāzās dzīvā murskulī. Jans pretojās tikpat mežonīgi kā teltī. Ar kreiso roku viņš bija aptvēris Lausona kaklu, bet ar pirkstiem sakampis aiz čupra suni, un, jo niknāk suns pūlējās izrauties, jo ciešāk Jans žņaudza nelaimīgo matrozi. Ar labo roku Jans bija iegrābies Rudajam Billam matu ērkulī, bet visiem apakšā stenēdams gulēja misters Teilors, nespēdams ne pakustēt. Janam bija drausmīgs tvēriens. Niknuma ārprāts viņam piešķīra milža spēku. Un tad piepeši — ne no šā, ne no tā — Jans palaida vaļā abas rokas, apsviedās augšpēdu un palika mierīgi uz muguras guļam. Pretinieki apjukuši at- kāpas. Jans ļaunīgi ieņirdzās.
— Draugi, — viņš ierunājās, vēl joprojām irgodams, — jūs man lūdz, lai es ir pēklājīgs, nu es ir pēklājīgs. Ko jus grib no man?
— Nu, redzi nu, Jan. Miers baro, nemiers posta, — atzinīgi noteica Rudais Bills. — Es taču zināju, ka tu drīz atjēgsies. Vēl tikai brītiņu rāmu garu, un mēs visu nodarīsim vienā mirklī.
— Ko jūs nodarīs? Ko jūs grib darīt?
— Piebeigt tevi. Tava laime, ka es to amatu pieprotu. Savienotajās Valstīs man ne vienreiz vien iznāca ar to nodarboties. Es strādāju tīri un kārtīgi.
— Pēbeigt? Mani?
— Nu, protams.
— Ha, ha! Kādas dumjības! Nu, padod man roku, Bili! Es pēcelšos, un tad nu ņem un pakar mani, lūdzu!
Ar pūlēm Jans piecēlās kājās un pameta skatienu visapkārt.
— Herr Gott![14] jūs tikai paklausās — viņš mani pakāršot! Ha, ha, ha! Nē, nē! Nekā nebūs!
— Būs gan, nešķīsteni tāds! — zobgalīgi iesaucās Lau- sons, nogrieza no kamanu iejūga grožu galu un lēni un pamatīgi sāka mest cilpu. — Šodien te notiks Linča tiesa.
— Pagaid mazlēt! — iebilda Jans, neviļus pakāpdamies tālāk no viņam sasietās cilpas. — Es grib jums kaut ko uzprasīt un izteikt sav prēkšlikum. Kentuki, vai tu var pastāstīt, kas ir Linča tesa?
— Jā, ser. To nodibinājuši brīvi ļaudis un džentlmeņi. Tā ir sena, cienījama paraža. Zem tiesneša talara var slepties savtīgs pašlabuma meklētājs, turpretī Linča tiesa nav saistīta ne ar kādiem tiesas izdevumiem. Atkārtoju, ser, — nekādu tiesas izdevumu. Likumu var pirkt un pārdot, bet mūsu izglītotajā, apgaismotajā zemē tiesu spriež par velti, tā nemaksā nekā, tapat kā gaiss, ko ieelpojam, tā ir skurbinoša kā viskijs, ko dzeram, un aša kā …
— īsāk! Lai viņš norunā, kas viņam runājams, — iejaucās Lausons, pārtraucot daiļrunības plūdus.
— Teic man, Kentuki, — kad vēns cilvēks nosit otru, tad Linča tesa viņu soda?
— Jā, ser, ja ir pietiekami pierādījumi.
— Pierādījumu šoreiz pietiek desmit šitādiem, — Rudais Bills papildināja.
— Stāvi rāms, Bili, ar tev es parunās pēc tam. Tagad es jums prasīs ko cit. Paklau, Kentuki, bet ja nu Linča tēsa to cilvēku nepakar, kas tad ir?
— Ja Linča tiesa vainīgo nepakar, tad viņš pats ir brīvs un viņa rokas tīras. Un vēl kas, ser: mūsu dižā un taisnīgā konstitūcija paredz, ka par vienu un to pašu noziegumu un vienā un tai paša veidā divreiz apdraudēt cilvēka dzīvību nedrīkst.
— Un nedrīkst viņ šaut vai sist pa galva? Vai darīt viņam ko cit?
— Nekādā gadījumā, ser.
— Labs ir! Jūs dzird, tukši pauri, ko nupat pateic Kentuki? Tagad es parunās ar Billu. Bills to amatu pē- prot un taisās pakārt man par pirmo zorti?
— Neraizējies! Tikai netraucē, un tev pašam būs tīrais prieks. Es savu darbu protu.
— Vai tavs prātiņš apjēdz, Biil, ka vēns un vēns ir div? Un ka vēns un div ir trīs? Skaidrs?
Bilis pamāja.
— Un, kad tev ir div, tad tev nav trīs. Skaidrs? Un tagad klausēs uzmanīg: lai kādu varēt pakārt, ir vajadzīgs trīs lēt. Pirmo lēt — cilvēks. Labi, cilvēks tev ir. Otro lēt — virve. Lausonam ir virve. Bet paskat visapkārt. Jums nav nekā, kur to virv uzmest! Nu, ko jūs tagad teiks, ko?
Vīri kā pēc pavēles ļāva acīm pārslīdēt pār sniega lauku un ledāju. Visapkārt pletās bezgalīgs klajums, līdzenums bez pauguriem un izciļņiem — tuksnesīgs, apnicīgs, vienmuļš. Ledū kaltā jūra, līdzenais krasts, kailie pakalni tālumā un visam pāri — gluda sniega sega.
— Ne koka, ne kraujas, ne būdas, pat neviena telegrāfa staba! — Rudais Bills novaidējās. — Neviena kāķa, pie kā pakārt šitādu milzeni, lai viņam pēdas pie zemes neskaras. Ko mēs iesāksim? — Kārām acīm viņš noraudzījās uz to Jana ķermeņa daļu, kas atrodas starp galvu un pleciem. — Nu, ko iesāksim? — viņš bēdīgi atkārtoja, pievērsdamies Lausonam. — Met virvi prom! Dieviņš gan laikam nav radījis šo zemi priekš tā, lai uz tās dzīvotu cilvēki. Tā nu viņš ir.
Jans triumfā pavīpsnāja.
— Tad es nu ies uz telt uzpīpēt.
— Tev laikam taisnība, Bili, — ierunājās Lausons, — bet tu esi pēdīgais stulbenis, tā nu viņš ir. Taču es velti neesmu jūrnieks, gan es jūs, sauszemes žurkas, pamācīšu. Vai par trīsi esat ko dzirdējuši?