— Sātans! Asinskārīgais velns! — rājās mana sievasmāte O.A., saraudamās pie katras
mežonīgā vanaga sakustēšanās. Reiz es paņēmu rokās kaķēnu (mīlīgu, pelēku kaķīti!) un tuvināju to vanagam. Vanags atkāpās, izslējās un ar savu kaujas saucienu «ke-ke-ke-ke!» metās nabadziņam virsū, tik stipri ieplēsdams tam ausi, ka tas, izrāvies man no rokām, paspruka zem dīvāna.
Kamēr norisa vanaga mītnes uzkopšana, viņš, pārčāpojis pāri istabai, ielīda kaktā starp grāmatu kaudzi un krāsni, uzlēca uz grāmatām un atstāja tur uzskatāmu liecību par savu gremošanas jaudu.
Pavadījis pie manis astoņas dienas, vanadziņš jau pamazām aprada ar apstākļiem, vairs tik ļoti nevairījās no cilvēka, paaugās; astes un spārnu jaunās spalvas manāmi izlīdzinājās. Tomēr vēl arvien viņš knāba: sniedzot gaļu pie režģa, es bieži vien saņēmu cirtienu pa pirkstu. Vanags izrāva gaļu man no rokām un šmakstinādams — «cvik-cvik!» — aprija to.
Mēs ar sievu aizbraucām uz Veco Krimu, un no turienes es atgriezos pēc divām nedēļām.
Kastē uz akmens tupēja krāšņs pieaudzis putns. Viņš nepazina mani uzreiz; šaubīdamies 10 ilgi mani pētīja; beidzot pazinis bez bailēm
notupās man uz rokas, tiklīdz es atvēru stiepļu durvis.
Un, tikko gribēju viņu paglaudīt, ieknāba.
5
Ar šausmām es klausījos sievasmātes stāstā: izrādījās, ka vanadziņš viņu bija tā iebaidījis ar knābieniem pirkstā, gaļu saņemot, ka viņa tam barību pasniegusi uz misiņa virtuves naža gala, Un vanadziņš, tupēdams uz akmens, cēli pieņēmis šo velti. Turklāt, kad es vinu izlaidu no kastes, viņš bez kautrēšanās klaiņoja pa visām istabām, rokās nedodamies, un atstāja uz mēbelēm savas klātbūtnes pēdas. Es mēģināju vanadziņu noķert; viņš palidoja tālāk, patecēja gabaliņu pa grīdu, ilgi kāpās atmuguriski un tikai pēc ilgas labināšanas uzlaidās man uz rokas. Tad es iesprostoju viņu būrī, diezgan saklausījies lamu vārdus putnu valodā un saņēmis vairākus spēcīgus cirtienus ar knābi.
Tā kā mana sieva Ņina Nikolajevna bija ar mieru, ka es palaižu vanadziņu brīvībā viņas prombūtnes laikā, es tās pašas dienas vakarā saviļņots uzsēdināju vanagu uz rokas, labi pabaroju un iznesu sētā.
— Gulīt, — es teicu, — tā ir brīvība, saproti? Brīvība! Tā ir tava dzīve!
Atzīstos, es nomutēju viņu uz muguriņas, bet tik ātri, ka viņš nepaguva man ieknābt.
Putna gudrajās, melnajās acīs atplaiksnījās satraukums, bailes no nezināmā un instinkta aicinājums. Viņš viss trīcēja, pārmaiņus skatījās gan uz kokiem, gan debesīs, gan uz jumtu, bet no manas rokas augšā necēlās. Es pabikstīju viņu pie astes. Vanags uzlaidās uz etiķkoka zara un pēkšņi kā bērns metās man pie krūtīm.
Man acīs sariesās asaras, es aiznesu vanadziņu uz istabu un labu brīdi nēsāju uz rokas, nezinādams, ko ar viņu iesākt. Logi bija atvērti. Es aiznesu vanagu pie loga un palaidu. Viņš tūlīt nometās uz palodzes, no palodzes nolaidās ārā uz ielas, apskatījās apkārt, pagriezās — un apņēmīgi ielidoja istabā, uztup- damies man uz galvas.
Šādos apstākļos tikai cietsirdis būtu varējis putnu rupji aizdzīt. Bagātīgi sabarots ar gaļu un apveltīts mīļiem vārdiem, vanadziņš pārnakšņoja savā kastē; otrā rītā es viņu iesē- 12 dināju būrītī, kur kādreiz bija mituši tagad
vaļā palaisti ķivuļi, un automašīnā aizvedu uz Veco Krimu. Būrītis bija pārsegts ar lakatu. Braucot mašīna stipri kratījās, taču vanadziņš, pie stieplēm piespiedies, tupēja rāmi. No augšas pa lakata spraugām ielūkodamies, es sastapu putna izbrīnīto skatienu. Neviena kliedziena. Pēc brauciena nedaudz apdullušais vanadziņš tika aiznests pie Ņinas Nikolajevnas, kas viņu nepacietīgi gaidīja (pa telefonu biju pateicis, ka mēs braucam). Mēs tūdaļ izlaidām putnu laukā, un šoreiz veicās labāk: tikko atvēru durtiņas, vanadzinš izlēca uz būrīša sliekšņa, mirkli pakavējās un tad slaidi pārlidoja uz riekstkoka zaru. Viņš izjuta šā mirkļa burvību, un to sapratām pat mēs, cilvēki: dārzs, kalnu gaiss, kalni tālumā, debess un savu spārnu vingruma apziņa. Palūkojies apkārt, vanags savēcināja spārnus un apmeta trīs lokus virs dārza.
— Izlūko, cenšas atcerēties vietu, — teica mūsu mājas saimnieks — dārznieks Šemplin- skis (visi bija sanākuši vērot mana vanaga pirmo gaitu lielajā dzīvē).
Labu laiku vanadziņš nebija redzams — viņu aizslēpa papeļu galotnes. Kad viņš atkal parādījās, apkārtnes apskate, jādomā, bija pabeigta, jo nu viņš strauji cēlās gaisā, kļūdams arvien mazāks, attālinājās, līdz bija vairs redzams tikai kā sīks punktiņš debesīs. Galvu atmetis, es ar skaudību noraudzījos, kā viņš riņķo augstu gaisā, turpat, kur citi sīkie punktiņi. Piepeši ieraudzīju, ka mans vanadziņš gandrīz stāvus krīt lejā, iekrīt kaut kur starp pilsētu un Argamiša kalnu un pazūd. Vai nu viņš tūlīt bija uzsācis medības, vai arī bija apreibis retinātajā gaisā — nezinu; viņš man nekad to nav teicis.
— Projām ir mūsu vanadziņš, — Ņina Ni- kolajevna aizkustināta sacīja. — Re nu . . . Lai dzīvo brīvībā.
Mēs visi — Semplinskis, viņa sieva, es un Ņina Nikolajevna — ilgi pārspriedām, vai vanadziņš atgriezīsies vai ne. Es klusībā cerēju, pat biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies, pārējie to apšaubīja: «Brīvs putns!» Un, tā kā visu dienu vanadziņš nerādījās, arī es pēdīgi noticēju, ka viņš no mums šķīries.