Saule jau bija norietējusi, kad mēs ar Ņinu Nikolajevnu atgriezāmies no kārtējās pastaigas.
— Jums ir viesis! — līksmi smaidīdama, teica Šemplinska, tikko mēs ienācām pa dārza vārtiņiem.
Mums par lielu prieku un izbrīnu, bija noticis tā: saulei rietot, vanags atlidojis, pasēdējis uz jumta un nolaidies kokā loga priekšā. Saimniece viņu paņēmusi rokā un aiznesusi uz būrīti, un viņš labprāt ielēcis iekšā.
Mēs nevarējām vien nobrīnīties. Pabarojām vanagu ar vārītu gaļu; es pakarināju būrīti pie auklas, kas bija izvilkta starp lapeni un koku, lai putnam nepiekļūtu kaķis (kaķi prot salauzt būrīšus), un otrā rītā vanags atkal aizlidoja un vakarā atgriezās kā savās mājās. Te nu es izdarīju kļūdu, mēģinādams viņu noķert, lai pa nakti ievietotu būrītī; vanadziņš ļāvās noķerties, bet vēlāk, lai cik tuvu man notupās, vairs nedevās rokā.
Ar trešo brīves dienu vanags noteica sev tādu režīmu: no rīta tupēja uz mājas dūmeņa un, spārnus plivinādams, brēkdams prasīja barību. Sākumā es viņam metu uz jumta gaļu, plūmes un vistas kaulus; vanadziņš tad nolaidās, paķēra vienu gabalu, apmeta loku pa dārzu un nolaidās aiz dūmeņa ēst, tā ka redzama bija tikai aste, kas cilājās te augšup, te lejup. Pēc tam vanadziņš aizlidoja kalnos; dažreiz viņš daļu rīta cēliena pavadīja, tupēdams uz kaimiņu ēkas — slimnīcas balkona margām. Viņš pārnakšņoja kaut kur netālu kokā, bet, kur tieši, to neizdevās noskaidrot. Es mēģināju viņu iemācīt, lai ņem gaļu no rokas; patielējies, cik nu ēstgriba ļāva, vanadziņš šāvās lejā, izķēra gaļu no augšup paceltās rokas, apmeta loku virs dārza un nometās atkal uz dūmeņa. Reiz vanags uzlaidās man uz galvas, tiesa, tūlīt gan arī nolaidās nost, un Ņina Nikolajevna teica, ka es sajūsmā esot nomurminājis: «Ak, tu manu dār- . gumiņ!»
Reiz gadījās tā: mēs gājām pastaigāties kalnos. Mums virs galvas krietni augstu mūsu gājiena virzienā lēni aizlidoja vanags.
— Tas ir mūsējais, — Ņina Nikolajevna teica. — Viņš mūs pavada.
Es neticēju, taču atceļā, pēc stundas vai divām, kad mēs tuvojāmies mājām (mūsu māja atradās dārza vidū), es atkal ieraudzīju vanagu un tūlīt to pazinu, jo putns lidoja zemu. Pazinu, pareizāk sakot, uzminēju, ka tas ir viņš, jo visi šie putni ir cits citam līdzīgi. Mūs ieraugot, vanags nozuda aiz dārza papelēm — droši vien nolaidās uz jumta (tā es nodomāju). Pēc brīža mēs iegājām dārzā. Kā tad: vanags tupēja uz sava dūmeņa, plivināja spārnus un brēca: «Pī-pī-pī!…» — tas ir: «Gribu ēst!» Saimnieks teica, ka viņš esot atlidojis pirms mūsu atnākšanas.
Kad no rītiem izgāju pagalmā, vanags, mani ieraudzījis, tūlīt sāka klaigāt un plivināt spārnus. Protams, es izpildīju viņa lūgumu.
Reizēm vanadziņš vakarā nolaidās no jumta zemē pie mājas un kā vista tekāja starp puķu dobēm, pielaizdams cilvēku tuvu klāt, taču aizskart sevi neļāva: atkal uzlidoja uz jumta.
Pulciņš aktieru — mūsu saimnieku paziņas zem vecā ķirša pie akmens galda dzēra tēju. Pēkšņi atlaidās vanadziņš un notupās galda vidū, saceldams apjukumu; pamanījis, ka apkārt sēž sveši, vanags steidzīgi uzlidoja uz dūmeņa.
Kā jau es teicu, blakus, aiz dzīvžoga, atradās slimnīca. Reiz kāds zemā dzērāja balsī, vārdus stiepdams, slimnīcas apakšstāva logā sūrojās:
— Te sauc Bianku1 , te pakliedz kādu Guli, te meklē nez kādu ērgli! Neko nesaprotu!…
Kaimiņu augļu dārzā sargs katru dienu šaudīja strazdus, kas bojāja bumbierus, un, kad
18 1 Meitene, saimnieka meita. (A.G.)
mans vanadziņš ilgi nerādījās, es, dzirdot biežos šāvienus, ļoti baiļojos. Viņš viegli varēja kļūt par mērķi medniekam, ja nosēstos kokā tajā dārzā. Tomēr, tikko saule laidās uz rietu, vanadziņš nedzirdami, nemanāmi parādījās uz sava dūmeņa un, pabāzis galvu zem spārna, tīrīja spalviņas.
Tā pagāja trīs nedēļas. Trešās nedēļas nogalē divi vanagi, viens otru dzenādami, pārlidoja pāri jumtam; viens (mans vanadziņš) nometās uz dūmeņa, otrs, mīlīgi klaigādams, aizlaidās. Tas bija mana vanadziņa draugs… vai draudzenīte.
6
Vecajam Šemplinskim bija divi kaķi: vecais runcis Aiša, laisks, miermīlīgs dzīvnieks, un jaunā, veiklā Belka, balta kaķene ar zaļi spīguļojošām acīm. Belka bieži lūkojās uz vana- dziņu, kad tas tekalēja mājas priekšā vai tupēja zemā pazarē, bet mēs dzinām kaķeni prom, jo viņa vēroja putnu pārāk cieši.
Virtuve atradās nostāk no mājas. Virtuves jumts bija daudz zemāks par dzīvojamās mā- jt>s jumtu — tas bija lēzens, mazliet nolaidens, <ipjumts ar kārniņiem. Virtuvei cieši blakus auga riekstkoks.
Torīt vanadziņš tupēja uz dzīvojamās mājas notekcaurules piltuves. Es uzmetu viņam uz virtuves jumta vistas kauliņu un iegāju savā istabā.
Pēkšņi man ne no šā, ne no tā iešāvās prātā doma, ka Belka var nogrābt vanadziņu. Tūlīt arī atskanēja izmisīgs brēciens — vanaga ieraudāšanās, un es izšāvos dārzā. Bija pagājis tikai mirklis, bet nelaime jau bija notikusi: Šemplinskis stāvēja virtuves priekšā ar mirstošu putnu rokā. Vanags vārgi raustījās, acis viņam bija stingas, viens spārns nokarājās saņurcīts, no kakla sūcās asinis.
Bija noticis tā: izdzirdis vanaga brēcienu un kņadu kokā, Šemplinskis bija izskrējis no virtuves un ar akmeni notriecis lejā Belku, kas vanagu bija sakampusi aiz kakla, tā ka spārni nevarīgi spurojušies tai no mutes. Ka- ķc;ne izbīlī palaidusi putnu vaļā, un tas nokritis zālē.
Es, gandrīz raudādams, paņēmu vanadziņu rokās; Ņina Nikolajevna raudāja. Vanags gulēja man uz delnas, galvu atmetis, acis viņam kā pirms nāves bija aizvilkušās ar plēvīti. Viņš lija silts, sirds pukstēja vāji. Es tūlīt pabāzu viņu zem ūdens krāna. Pagāja piecas minūtes; pēdīgi, aizrijies ar knābī iekļuvušo ūdeni, vanags pakustināja veselo spārnu. Viņš grīļodamies aptupās; viņa acis gan vērās vaļā, gan krita ciet.