DŽEKS LONDONS
STĀSTI
STĀSTS PAR KIŠU
Kišs dzīvoja senos laikos polārās jūras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godināts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie Jaudis vēl atceras šo vārdu — Kiša vārdu un stāstu par viņu; šo stāstu tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļaudīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal paudīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem, un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vētras no tālienes brāžas pāri ledāju blāķiem, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprāt nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais brīdis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā ciematā, pacēlās godā un varā augstu pār visiem citiem.
Viņš bija možs zēns, kā pauž nostāsti, spirgts un spēcīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit saules. Jo ik katru ziemu saule taču pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gadā atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs esot bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laikā, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lielam ledus lācim. Savā straujumā viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauliņi sabrīkšķināti; bet gaļas no lāča iznācis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija tā vienīgais dēls, un nu viņi palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus pasteidzās piemirst, un nepagāja necik ilgs laiks, kad abiem nācās iemitināties visnožēlojamākā no visiem iglu.
Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša Kloš- Kuana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu Viņš piecēlās cienīgi kā piedzīvojis vīrs un nogaidīja, līdz aprimst balsu murdoņa.
— Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, pie kam tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.
Visi mednieki — kā nosirmojuši veči, tā zaļokšņi jaunekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Bērns runāja kā pieaugušais un teica skarbus vārdus visiem tieši acīs!
Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:
— Man ir zināms, ka mans tevs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stāsta taču, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie mednieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm raudzījies, lai katra nespējīga sieviete un katrs sirmgalvis saņemtu taisnīgu tiesu no medījuma.
— Oho! — Ehē! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku laukā! — Sūtiet viņu gulēt! — Kas šis jau par vīru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!
Kišs rāmā garā nogaidīja, līdz satraukums pierimst.
— Tev ir sieva, Ug-Gluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Tāpat arī tev, Masuk, un bez tam vēl māte, un viņu labā tu runā. Manai mātei nav cita kā vien es; tālab jārunā man. Un, tā kā Boks pārdrošās medībās ir gājis bojā, tad jāsaka, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikigai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļu papilnam, kamēr vien visā ciltī tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.
Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.
— Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē? — nomurmināja vecais Ug-Gluks.
— Vai zīdainis aizrādīs, kas mums, vīriem, darāms? — Masuks prasīja dārdošā balsī. — Vai es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļaaiibrēkājošs puišelis?
Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot tam vairs ne cīpsliņas gaļas, solīja piekaut zili melnu par viņa pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.
— Klausieties mani, jūs vīri! — viņš sauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, it nekad, — līdz vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pareizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jūs vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Arī es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko man ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka savu tiesu no mana medījuma var saņemt ikviens. Un lai neviena atraitne, neviens vārgulis nakts klusībā neraudātu tāpēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vēdergraizēs, jo saēdušies par daudz. Tais dienās, kuras vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kas mēdz saēsties par daudz. Es, Kišs, esmu to sacījisL
Naidīgs izsmiekls un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa lūpas palika sakniebtas, un viņš aizgāja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.
Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus ar zemi satiekas. Tie, kas pamanīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdz stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet pār plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Par šo gadījumu daudz tika smiets, daudz tērgāts. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Nekad tik jauni zēni negāja medībās, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un čukstēja dažādus pareģojumus, bet sievietes žēli noskatījās uz Aikigu, kuras seja bija samākusies un drūma.