Sāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos nebija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo .smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un atklāti, nemēģinādama ne lūgties, ne pārliecināt, viņš uz vietas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lūkojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds; taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un rāmā pārliecība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze; tikai nedaudzas dienas viņi bija ceļabiedri, bet viņš jau zināja, kālab šādu sieviešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kālab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēja pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vēroja — piekusušu, pārgurušu, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cārlijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas „ tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas tās nav skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilāties visu gurdo dienu cauri.
Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neatrāva pat viszemākajam nastu nesējam. Kad ceļš kļuva tumšāks, viņa šķita nocietināmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Čukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pazīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ādas nodalījumus, atzinās, ka viņi vairs nezinot, kur atrodoties, viņa bija tā, kuras balss cēlās teikt piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. Tovakar viņa tiem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogurums atslābst, un jaunu cerību pilni tie bija gatavi stāties pretī nākotnei. Un,v kad sāka trūkt pārtikas un ikvienam viņa skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām; viņa pieprasīja un arī saņēma savu daļu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.
Sitka Cārlijs jutās lepns, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klātbūtne bija ienesusi tā dzīvē jaunu bagātību un plašāku vērienu. Līdz šim viņš pats bija sev padomdevējs, neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc saviem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelikdamies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabākā, kas snauž viņa būtībā. Tikai atzinīgs skatiens no dzidri vērīgajām acīm, tikai pateicības vārds, kas teikts dzidri skanīgajā balsī, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudrību; un abi kopā viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās sāka zaudēt možumu.
Abu vīriešu un arī sievietes seja ieblāzmojās gaišāk, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš jau bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs,
pēc paraduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, tā prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes, tikai apjautājās, kā klājoties pārējiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpināja soļot atpakaļvirzienā. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; tas, lūpas sakniebis, gāja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kuras dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārgajiem un neveiksmīgajiem jāiet bojā, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs nevarēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, tiem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kulties uz priekšu Džo, trešajam baltajam viņu grupā. Tie viņu bija pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cārlijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un saprata, ka pēdīgi tie taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš arī nebija pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos no jauna uzņemties pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko tie izrāva no makstīm. Nožēlojama aina — redzēt trīs novārgušus vīrus sasprindzinām savus niecīgos spēkus šā varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Divas stundas vēlāk, vezdami zem rokām streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs sOļoja aizmugurē, viņi nonāca pie ugunskura, kur pārējie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.