~ Nu, kā jūties, Tom? — viņš apjautājās.
— Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa naudas, viņš to tūdaļ uz vietas atdotu par krietnu gabalu gaļas.
Kad viņš iznāca no ģērbtuves un sekundantu pavadībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogojuma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī sveicienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur virvēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz saliekamā soliņa. Tiesnesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši tas ir viņa tiesnesis. Abi viņi bija veči. Ja arī viņš bliezīs Sen- delam mazliet negantāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var paļauties — tas to neievēros.
Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca izaicinājumus, ko tie izteica.
— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Sidnejas Ziemeļiem izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.
Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sendels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi raudzījās viņā pāri ringam, jo pēc dažām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr maz Kings varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Seja viņam bija spēcīgiem, skaistiem vaibstiem, to vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķermeņa vareno uzbūvi.
Jaunais Pronto aizgāja no viena stūra uz otru, paspiez- dams pretiniekiem roku, tad nolēca no ringa platformas. Izsaukumi turpinājās. Tikai jaunība te kāpa ringā cauri virvēm — nepazīstama, bet nesātīga jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz "savu spēku un veiklību, grib mērīties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem, savas neuzvaramības kalngalos, Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja sastindzis, nespēdams aizgaiņāt jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco augumiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā jaunība, — un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu taku lejup, kamēr aiz muguras, balstīdamās uz viņiem, stāv mūžīgā jaunība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, nospiež vecākos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — jaunība, kurai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.
Kings paraudzījās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Tiesneša». Tad viņš pastiepa rokas, lai viņa sekundanti Sids Salivens un Čarlijs Beitss uzmauc cimdus un cieši sasien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uzraudzīja, iepriekš kritiski apskatījis Kinga pirkstu apsējus. Viens Kinga sekundants atradās Sendela stūrī, pildīdams tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings. turp paskatījies, ieraudzīja viņā iemiesotu jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās zīda ādas izlocīdamies slīdēja šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzīvībā, un Toms Kings saprata, ka šī dzīvība vēl nav izsviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk gluži tikpat jauna, kā uzsākusi tās.
Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēsliem nolēca 110 ringa, viņi paspieda viens otram roku un acumirklī ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā tērauda un atsperu mehānisms, Sendels pielēca klāt, atkāpās un tad atkal pielēca, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; lai izvairītos no pretsitiena, zibenīgi, it kā aizdejodams atlēca atpakaļ un draudīgi uzbruka atkal. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija apžilbinoša izrāde. Publika atzinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jauniešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk veikli, lai būtu bīstami. Acīm redzot, Sendels gribēja no paša sākuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tas bija jaunības paņēmiens, kura savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uzbrukumos, cenzdamās pārspēt pretestību ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.
Sendels lēca klāt un kāpās atpakaļ, lēkāja šur, tur un visur — veikls, karstasinīgs, dzīvs baltas miesas un zveļoša spēka brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slīdējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezdamies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — saberzt Tomu Kingu, kas stāvēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings panesīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina jaunību — tagad, kad pašam jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav darāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagumdams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīkojās ļauni, tomēr pēc boksa spēles likumiem pavisam godīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sargāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galvvirsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trāpījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījas spēlē. Šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, patlaban Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pagātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.