Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpodams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, tiesnesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un naudas zutnis piederētu viņam. Gluži pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīsdesmit mārciņām? Taču tagad Sendels šajā atpūtas minūtē atkal atgūsies.
Jaunība ņems savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to dzirdēja, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Sos vārdus teica švauksts, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija, un uzplikšķināja uz pleca. Jaunība ņems savu tiesu! Tam švaukstam bija taisnība. Un tovakar — tik sen sen atpakaļ — viņš pats bija jaunība. Šovakar jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minūtes. Bet galvenais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Šīs izspīlētās artērijas un šī sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva viņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekamā stipruma viņam trūka jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Viņam nevajadzēja iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Dziļš, šausmīgs naids pamazām cēlās viņa sirdī pret šiem miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz parāda. Vecam vīram tik grūti doties cīniņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču bija tīrais nieks, tas maksāja, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozīmēja trīsdesmit mārciņu.
Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu, kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad atbrīvodamies ļāva Sendelam atkal ieņemt cīņas stāju. To jau tieši Kings arī kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sān-
sitienu no pietupiena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza 110 apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam atelsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triekdams Sendelu pret virvēm, bērdams pār viņu visdažādākos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja tas devās klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus, un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu augšup virzītu roku, kamēr ar otru nekavējoties trieca to virvēs, kur viņš vairs nevarēja novelties.
Šajā laikā publika jau trakoja, un šī publika nu piederēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: — Sadod, Tom! — Gāz viņam! Gāz viņam! — Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš rokā! — Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ jau arī ļaužu bars, kas ieslēdza ringu, bija maksājis savu naudu.
Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi glabājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevi. Tā bija viņa vienīgā iespēja — tagad vai nekad. Viņa spēki zuda strauji, .un viņš paļāvās tikai uz to, ka paspēs nogāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš saprata, cik grūti tomēr dot Sendelam nokautu. Līdz malām to pildīja spars un izturība, neizšķiests spars un jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.
Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kāju rāva krampji, un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zobus sakodis, viņš gāza šos ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena sitiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trāpīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpilna roka, ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni;
un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.
Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo — šķērsām pār žokli. Šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stāvēja, pārliecies pār Sendelu, un kliedza tam ausī liktenīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīcošajām kājām. Viņu tina nāvīga pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlās un grima seju jūra, bet tiesneša skaitīšana skanēja ausīs kā no milzīga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņā uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vēl varētu piecelties.