— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko neraudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes valodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums vēl laimētos palikt pie dzīvības. Es jums došu likumu; kas to lauzīs, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pārgājuši Klusuma pakalnus un tagad ceļojam pa Stjuartas upes augšējiem apgabaliem. Varbūt būs viena naktsguļa, varbūt vairākas, varbūt daudzas naktsguļas, bet ar laiku mēs nonāksim starp Ju- konas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Būtu derīgi, ja
mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā sabiedēti bērni. Tiesa, viņi piemirsa; tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem būs jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi negribēs … — Viņš nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Mēs saskaitījām, cik krūzīšu miltu vēl ir palicis; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces… Vai sapratāt? Šodien bija arī vēl citi aizmāršas. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst! Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms laužat to!
Sitka Cārlijs saprata, ka nav viņa spēkos noturēt cilvēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Katrs smagi steberēja, gulēja paklupis vai atpūtās, kā nu kuram izdevīgāk. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevienādām pieturu atstarpēm. Ikviens, sakopojis pēdējās spēku atliekas, grīļodamies kumurojās uz priekšu, līdz spēki bija galā, bet nezin kādā brīnumainā veidā arvien vēl atradās pati pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cilvēks krizdams bija cieši pārliecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal cēlās. Miesa padevās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosaldētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pēdīgi bija sastingušas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.
Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, vairs nelūdza pēc nāves; sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, reizi pa reizei apveltīdami ar niknu skatienu vai belzienu. Tas nu viņiem šķita netaisnības kalngals. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bailes. Kālab gan viņiem apgrūtināt savu spēku ar šā cilvēka vājumu? To darīt nozīmēja mirt; to nedarīt;.. un abi indiāņi atcerējās Sitkas Cārlija likumu un viņa šauteni.
Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo-klupa arvien biežāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika arvien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradās viss, kas dod iespēju dzīvot. Viņi nevarēja domāt ne par ko citu kā vien par to, un tālab nav ko brīnīties, ka pēdīgi viņi padevās vājumam. Vīri bija pakrituši līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sērkociņu. Turpat netālu ledū bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un uz ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds netika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru; Kā-Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to; Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīsta» mas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un viņi izdzēra daudzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedāvāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neapjauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.
Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glāsaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien liktenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Pat ne tik daudz, — ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, arī tas būtu glābiņš. Sitka Cārlijs, palūkojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš paraudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudējuši ticību, un uz misis Eping- ve'lu.
— Tā, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.
Sitka Cārlijs runādams no jauna aizsēja miltu mai- šeli, ar siksnu piestiprinādams šo saini pie tā, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spārdīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimīgajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kājas. Tad viņš uzstūma Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavītieš projām.
— Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši tavām kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomā apmānīt likumu. Esi vīrs jel pēdējo reizi un samierinies, ka mirsi ar pilnu vēderu. Nāciet nu, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca. Nāciet!