Vienīgi jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli taustījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz pleciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā — ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vēderu. Tā aizsedzis visvārīgākās vietas, viņš izmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vairāk laiķa.
Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzībai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, kamēr tiesnesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgūšanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja viņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par matu svārstīdamies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal pieminēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu ēdis to, pirms viņam jādod šis izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzienam, tomēr tas nebija ne tik smags, ne tik ašs, kā vajadzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmuguriski atstreipuļoja līdz virvēm un pieķērās tām. Kings streipuļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzinājās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis atteicās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku izsīkuma. Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribas spēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja paklausīt. Un pats no sava belziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakrizdams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis, un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un turējās pie tā, lai nesabruktu uz grīdas.
Kings pat nelūkņja atbrīvoties. Viss pulveris bija izšauts. Viņš bija pagalam. Bet jaunībai bija pakalpots. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad tiesnesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stiprāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un nedroši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotās acis redzēja, kā cimdotā dūre drāžas pret viņa žokli, un viņa griba skubināja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja briesmas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu. Likās, ka tai piekārts simt- mārciņu svina gabals. Tā necēlās, kaut viņš visiem dvēseles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī visu tina nesamaņas melnais šķidrauts.
Kad viņš atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un izdzirda publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds tam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auksta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumšļi iesmeldzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū, un publika pieklusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pieņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti nosusināja pār viņu izlaistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudošais izsalkums, bet milzīgs spēku izsīkums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dziļumā, kura strāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no pazušanas. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panācis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un tālab viņš zaudēja. Viss tikai šā gaļas gabala dēļ.
Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt izlīst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts izrāpās caur virvēm un smagi nolēca uz grīdas, uz papēžiem sekodams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērbtuvi, lai dotos uz ielu, pie ieejas hallē kāds jauns puisis viņu uzrunāja.
— Kāpēc ta jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad tas jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis apvaicājās.
— Ek nu, ejiet ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpnēm uz trotuāra.