Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bāra meitenes, dzirdēja daudzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uzsauca, lai nākot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad atmeta ar roku un aizgāja savu ceļu.
Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jūdzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš no tiesas kļuva vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atmetās uz sola, jo kājām pietrūka spēka, kad viņš iedomājās, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To paciest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam šķita, ka nav nemaz iespējams stāties pretī šai tiešamībai.
Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes satriektajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā vērtās sīvāki. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sa- riesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudādams rūgtas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas bija viņam pakalpojis tajā sen pagājušā vakarā. Nabaga vecais Staušers Bils! Tagad viņš spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.
«KRUĶI»
Ja klaidu ļaudīm reiz pēkšņi nāktos atstāt Savienotās Valstis, tad daudzas ģimenes kristu dziļā nabadzībā. Klaidoņi dod iespēju tūkstošiem cilvēku godīgi pelnīt maizīti, skolot bērnus un audzināt tos dieva bijāšanā un labos tikumos. To es zinu labi. Mans tēvs kādu laiku bija konstebls un dzīves iztiku ieguva ar klaidoņu tvarstīšanu. Valsts viņam atlīdzināja par notvertajiem klaidoņiem pēc galviņām, un bez tam, cik atceros, viņš saņēma atalgojumu arī par nostaigātajām jūdzēm. Naudas līdzekļi arvien bija valdošā problēma mūsu mājturībā, un no tēva veiksmes medībās bija atkarīgs gaļas gabaliņa lielums mūsu maltītēs, jauns kurpju pāris, svētdienas izbraukums vai lasāmā grāmata skolai. Itin labi atceros, ar kādu apvaldītu ziņkāri un satraukumu ik rītus gaidīju, kādi būs bijuši tēva pagājušās nakts pūļu rezultāti — cik daudz klaidoņu viņš savācis, un kādas ir cerības uz to notiesāšanu. Un tāpat arī vēlāk, kad man savās klaidoņa gaitās laimējās izmukt kādam uzmācīgam konsteblam, es tomēr ikreiz ar nožēlu iedomājos mazos puišeļus un skuķēnus, kuri gaida šo konsteblu mājās; man pat šķita, it kā es savā ziņā laupītu šiem puisēniem un meitēniem dažu labu prieku viņu dzīvītē.
Bet tāda nu reiz ir dzīve. Klaiņotājs spītē sabiedrībai, un sabiedrības sargsuņi pārtiek no viņa. Dažs klaiņotājs mīļu prātu ļaujas, lai sargsuņi viņu notver — it īpaši ziemas laikā. Protams, šādi klaiņotāji tad izvēlas vietas, kur cietumi skaitās «labi», kur nav paredzēti piespiedu darbi un pārtika ir pieklājīga. Tāpat savā laikā atradās — un ļoti iespējams, ka ir arī vēl tagad, — konstebli, kas brālīgi dalās savā atlīdzinājumā ar klaidoņiem, kurus tie apcietina. Šādam konsteblam nemaz nevajag pūlēties ar medībām. Viņš tikai uzsvilpj, un medījums pats dodas rokās. Taisni brīnums, cik daudz naudas var izsist uz galīgi beznaudīgo klaidoņu rēķina. Pa visiem Dienvidu rajoniem — vismaz tai laikā, kad es klīdu klaidoņa gaitās, — ir izkaisītas katordznieku nometnes un plantācijas, kur fermeri, nopirkuši notiesāto klaiņo- tāju soda laiku, izstrādina tos uz nebēdu. Tad ir vēl tādas vietas kā Ratlendas akmeņlauztuves Vermontā, kur izmanto klaidoņus, šā minētā štata labā pavisam nepelnītā kārtā izsūcot no viņu ķermeņiem enerģiju, kas viņos krājusies, «kratoties preču vagonā» vai «klauvējot pie vārtiem».
Pats neesmu iepazinies ar Vermontas štata Ratlendas akmeņlauztuvēm. Varu tikai no sirds priecāties par to, atcerēdamies, cik tuvu tām jau biju nokļuvis. Klaidoņu starpā ziņas iet no mutes mutē, un pirmo reizi padzirdu par šīm lauztuvēm, uzturēdamies Indiānas štatā. Bet, kad nonācu Jaunanglijā, valodas par tām skanēja bez mitas, un ikreiz runām līdzi jautās it kā brīdinājums no draudošajām briesmām. «Viņiem tur lauztuvēs cilvēku vajag kā ēst,» stāstīja klaiņotāji, savus ceļus staigādami, «un «staigulis» mazāk par trim mēnešiem lai negaida.» Tolaik, kad nokļuvu Jaunhempšīrā, biju jau pamatīgi apgaismots par šīm lauztuvēm un ne savu laiku vēl nebiju tik centīgi metis līkumu dzelzceļa «kāraviem», «kruķiem» un konstebliem.
Kādu vakaru es, nokāpis lejā Konkordas dzelzceļa stacijā, uzgāju preču vilcienu, kas patlaban bija sagatavots aizbraukšanai. Sameklēju tukšu preču vagonu, atgrūdu sānu durvis un ierāpos iekšā. Loloju cerības rīt no rīta sasniegt Balto Upi; tad es būtu nokļuvis Vermontas štatā, ne vairāk kā tūkstoš jūdžu no Ratlendas. Bet pēc tam — jo vairāk uz ziemeļiem, jo attālums siarp mani un briesmīgo vietu augtu augumā. Vagona es uzdūros kādam «zaļknābim», kuru mana ierašanās, acīm redzot, ārkārtīgi iztrūcināja. Viņš noturēja mani par «būdinieku» — preču vagona pavadoni 110 bremžu būdiņas, bet, uzzinājis, ka esmu tikai «staigulis», viņš sāka stāstīt par Ratlendas akmeņlauztuvēm, kas tad arī, izrādījās, bija iemesls bailēm, kādas es viņam iedzinis. Viņš bija jauns lauku puisis, un līdz šim viņa ceļš bija • vedis tikai pa dzimtajām vietām.
Preču vilciens devās ceļā, un mēs vienā vagona stūrī nolikāmies uz dusu. Pēc stundām divām vai trim kādā pieturvietā es pamodos no maza troksnīša, kas radās, labās puses durvīm klusiņām atbīdoties. Zaļknābis šņāca vien mierīgi tāļāk. Arī es nekustināju ne pirksta, tomēr, plakstus pievēris, pa šauru spraudziņu raudzījos pasaulē. Atvērtajās durvīs kāds pabāza laternu, kurai sekoja būdinieka galva. Viņš tūdaļ pamanīja mūs un kādu brīdi novēroja. Es jau gaidīju negantu vārdu birumu vai vismaz parasto: «Kājas pār pleciem, vardes!» Bet nekā, būdinieks lēnītiņām atvilka laternu atpakaļ un viegli jo viegli atkal aizbīdīja durvis ciet. Tas mani satrauca, jo bija ārkārtīgi neparasti un aizdomīgi. Es ieklausījos un dzirdēju aizbīdni klusītiņām iegulstam savā vietā. Tātad durvis bija nobultētas no ārpuses. No iekšienes tās atvērt mēs nevarējām. Viens steidzīgas atkāpšanās ceļš mums bija nogriezts. Beigts un pagalam. Dažus mirkļus nogaidījis, es aizlīdu izmēģināt kreisās puses durvis. Tās vēl nebija noslēgtas. Atdarījis tās, es nolēcu zemē un atkal aiztaisīju ciet. Tad pār buferiem pārkāpu vilcienam otrā pusē. Tur, atkrampējis būdinieka aizbultētās durvis, ierāpos iekšā un aizvēru tās. Nu abas izejas no jauna bija lietojamas. Zaļknābis visu laiku gulēja, kā gulējis.