Vilciens devās tālāk. Pieturēja pie nākamās piestātnes. Izdzirdu soļus pa granti. Tad kreisās puses durvis ar brikšķi tika atrautas vaļā. Zaļknābis pamodās, arī es izlikos mostamies; abi paslējamies sēdus, blenzdami būdiniekā un viņa laternā. Viņš bez kādas kavēšanās ķērās tieši pie lietas.
— Es vēlos trīs dolārus, — viņš teica.
Mēs cēlāmies kājās un tuvojāmies viņam, lai aprunātos sīkāk. Paskaidrojām, ka no visas sirds un labprāt būtu ar mieru ziedot viņam trīs dolārus, bet nelabvēlīgais liktenis liedz mums šo vēlēšanos piepildīt. Bū- dinieks negribēja ticēt. Viņš sāka kaulēties. Atlaida līdz divi dolāriem. Mēs nožēlojām savus trūcīgos apstākļus. Viņš teica mums ne visai glaimojošus vārdus, saukāja par vardēm un lādēdamies sūtīja ellē velniem brokastīs. Tad viņš ķērās pie draudiem. Paskaidroja, ka gadījumā, ja mēs negribēšot patukšot savas kabatas, viņš mūs ieslēgšot un aizvizināšot uz Balto Upi, lai nodotu varasvīru rokās. Tāpat viņš gari un plaši izklāstīja visu, kas attiecās uz Ratlendas akmeņlauztuvēm.
Būdinieks jau domāja, ka neglābjami iedzinis mūs sprukās. Vai tad viņš nebija aizsprostojis vienas durvis un pats ar savu roku pirms dažām minūtēm noslēdzis otrējās? Kad viņš sāka runāt par lauztuvēm, pārbiedētais zaļknābis, gar sienu slapstīdamies, sāka virzīties uz pretējām durvīm. Būdinieks skaņi un garšīgi nosmējās.
— Nav ko steigties, — viņš teica. — Iepriekšējā pieturvietā es nobultēju tās durvis no ārpuses. — Viņa nesatricināmā pārliecība, ka durvis ir noslēgtas, darīja šos vārdus ārkārtīgi ietekmīgus. Zaļknābis noticēja un krita izmisumā.
Būdinieks izteica savu ultimātu. Vai nu mums jāsagrabina divi dolāri, vai arī viņš mūs ieslēgšot un nogādāšot Baltās Upes konsteblam — bet tas nozīmēja trīs mēnešus un akmeņlauztuves. Tagad, laipno lasītāj, iedomājieties, ka otrās durvis būtu aizbultētas. Nepiemir- stiet, cik dārgi cilvēks vērtē savu dzīvību. Tāpēc, ka man pietrūka viena vienīga dolāra, man būtu jāiet uz akmeņlauztuvēm un jākalpo trīs mēneši kā notiesātam vergam. Un zaļknābim tāpat. Mani varētu pat neskaitīt, jo es jau tik un tā biju nelabojams. Bet turiet prātā zaļknābi! Pēc šīm deviņdesmit dienām, kas zina, viņš iznāktu brīvībā, lemts noziedzīgai dzīvei. Un tad kādā jaukā - dienā viņš iedauzītu jums pakausi — neko daudz, tikai ar rungu iedauzītu pakausi, lai kļūtu par jums piederošās naudas īpašnieku … Nu, ja arī ne tieši jūsējo, tad kāda cita nabaga nevainīga radījuma pakausi.
Tomēr durvis nebija aizbultētas, un es vienīgais to zināju. Mēs ar zaļknābi lūdzām, lai mūs žēio. Es, jādomā gan, piebalsoju šiem lūgumiem un smilkstiem aiz tīras ļaunprātības. Tomēr darīju, ko spēju. Sacerēju tādu «pasaku», kas varētu atkausēt viscietāko sirdi; tomēr šā mantrausīgā būdinieka norūdīto sirdi tā neatkausēja. Beidzot pārliecinājies, ka naudas mums nav, viņš durvis aizcirta un nobultēja, tad mirklīti pakavējās ārpusē, lai gadījumā, ja mēs būtu viņu mānījuši, vēl dotu mums iespēju piedāvāt šos divus dolārus.
Tagad nu ļāvu mēlei vaļu. Nu es viņu nosaucu par vardi. Es lamāju viņu visos tajos vārdos, kādos viņš pirmīt lamāja mani! Pēc tam vēl piemetināju šo to no savas puses. Nācu taču no Rietumiem, kur ļaudis prot lieliski lādēties, un es jau nebūtu es, ja ļautu šādam tādam draņķīga Jaunanglijas bānīša plukatas bremzi- niekam sist mani pušu mēles veiklībā un valodas skaudrumā. No sākuma būdinieks mēģināja tikai pasmieties par to. Tad viņš pavisam aplamā kārtā sadomāja cirst man pretī. Es atlaidu mēlei visas pavadas un satriecu viņu pīšļos un putekļos, apbērdams ar saviem spārnotajiem un liesmotajiem epitetiem. Ne jau tikai aiz untuma un literāras tīksmes es tik neganti ārdījos; biju pārskaities uz šo zemisko radījumu, kurš tikai tālab, ka man trūka viena dolāra, grasījās nodot mani uz trim mēnešiem verdzībā. Bez tam mani mocīja ļaunas aizdomas, ka viņš velk savu «lomu» arī no konsteblu atalgojuma.
Tomēr es viņu pievārēju gan. Es plucināju viņa sirdsapziņu un lepnumu vairāku dolāru vērtībā. Viņš lūkoja
mani iebiedēt, draudēdams kāpt iekšā un ar kājas spērieniem izšķaidīt man iekšas. Par atbildi es savukārt piesolījos spert viņam ģīmī, ja viņš rāpsies vagonā. Pozīcijas priekšrocības atradās manā pusē, un to viņš saprata. Tālab viņš labāk palika aiz slēgtajām durvīm un aicināja palīgā pārējos vilciena apkalpes locekļus. Es labi dzirdēju, kā tie atsaucās un, grantij čirkstot, steidzās pie viņa. Un visu šo laiku otrās durvis stāvēja neaizbultētas, bet viņiem par to nebija ne jausmas; mans zaļknābis pa tam vai beidzās nost aiz bailēm.