jā, es biju īsts varonis — jo atkāpšanās ceļš man aizmugurē bija drošs. Izmeklētiem vārdiem es gānīju būdinieku un viņa palīgus tik ilgi, līdz tie atrāva durvis vaļā un es ieraudzīju viņu saniknotās sejas laternu gaismā. Viņiem viss šķita ļoti vienkārši. Viņi bija mūs iesprostojuši vagonā, tagad atlika tikai kāpt iekšā un piekaut mūs. To tad arī viņi grasījās darīt. Es tomēr nespēru sejā nevienam. Es atgrūdu vaļā pretējās durvis, un mēs abi ar zaļknābi izlēcām laukā. Vilciena apkalpe darīja to pašu.
Mēs pārlēcānr — ja vien atmiņa mani neviļ — pār kādu akmens žogu. Tomēr lieliski atceros, kur mēs pēc tam nokļuvām. Tumsā es tūdaļ paklupu pār kādu kapakmeni. Zaļknābis izstiepās visā garumā pār kādu citu. Un tad mēs skrējām uz dzīvību un nāvi caur šo kapsētu. Mirušo gari laikam nodomāja, sak, tie nu gan prot skriet! Tāpat nosprieda arī dzelzceļnieki, jo, kad mēs izkūlāmies no kapsētas un, šķērsojuši kādu ceļu, drāzām iekšā tumšā mežā, bremzinieki atmeta vajāšanai ar roku un devās atpakaļ uz vilcienu. Mazliet vēlāk to pašu nakti mēs ar zaļknābi uzgājām kādas fermas aku. Kārojām padzerties ūdeni, bet pamanījām tievu virvīti, kas stiepās lejup gar akas grodiem. Uzvilkuši to augšā, atklājām, ka tās galā karājas galonu 1 liela kanna ar krējumu. Un jcik tur trūka, ka es būtu nokļuvis Rātlendas akmeņlauztuvēs Vermontā.
Ja klaiņotāju valodas par kādu pilsētu vēstī, ka tās «kruķi ir bīstami», metiet līkumu šai pilsētai, bet, ja nu citādi nevar, ejiet tai cauri kā uz kaķa pēdiņām. Ir
1 Viens galons — 4,54 1. 334
vairākas pilsētas, caur kurām allāž jāsoļo piesardzīgi. Tada, piemēram, ir Ceijena pie Klusā okeāna dzelzceļa līnijas. Tai jau izsenis nodibinājusies šī bīstamās pilsētas slava, par ko tā var pateikties kādam Džefam Kāram (ja vien pareizi atceros viņa vārdu). Džefs Kārs jau pa gabalu pēc deguna vien prata noteikt, kurš ir klaidonis. Nekad viņš neielaidās pārrunās. Vienā mirkli viņš bija noskatījis klaidoni un nākamajā jau blieza ar abām dūrēm, nūjiņu vai ko citu, kas nu gadījās pa ķērienam. Kad Džefs Kārs klaidoni tā bija apstrādājis, viņš to pa kaklu pa galvu iztrieca no pilsētas, piesolīdams visu ļaunāko, ja šis vēlreiz gadīšoties viņām pa grābienam. Džefs Kārs savu amatu pārvaldīja pilnībā. Uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem līdz pat vistālākajām Savienoto Valstu robežām {Kanādu un Meksiku ieskaitot) šādi apstrādātie klaidoņi iznēsāja ziņu, ka Ceijena esot bīstama. Laimīgā kārtā man nekad negadījās sadurties ar Džefu Kāru aci pret aci. Ceijenai es izdrāzos cauri kā viesulis. Toreiz mēs bijām kopā veseli astoņdesmit četri klaidoņi. Šis skaitliskais spēks lielākoties darīja mūs krietni pārgalvīgus, tomēr ne jau pret Džefu Kāru. Jēdziens «Džefs Kārs» nemitīgi spokojās mūsu iztēlē, stindzinādams drosmi, un viss bars dzīvoja gandrīz vai nāves bailēs, ka tikai nesastaptos ar viņu.
Nav nekādas jēgas apstāties un mēģināt izskaidroties ar «kruķiem», ja tie izskatās bīstami. Vienīgais, kas tādos gadījumos darāms, ir veikli jo veikli lasīties projām. Man vajadzēja krietna laika sprīža, līdz es to iegaumēju; un pašu pēdējo mācību man sniedza kāds Ņujorkas «kruķis». Kopš tā laika man kājas pašas no sevis sāk kustēties projām, tiklīdz redzu kādu «kruķi» pastiepjam roku uz manu pusi. Šī automātiskā kustība kļuvusi par mana dzīves veida dzinējatsperi, kas arvien uzvilkta un ik brīdi gatava darboties. To es nekad vairs nespēšu pārvarēt. Lai arī es sasniegtu astoņdesmit gadu vecumu un uz ķeģiem steberētu pa ielu, ja tad kāds polis- mens pēkšņi pastieptu roku pret mani, — es skaidri zinu, ka nosviestu ķeģus un drāztu projām ar brieža kājām.
Tātad pēdējo slīpējumu savām zinībām par «kruķiem» es saņēmu kādā karstā vasaras pēcpusdienā Ņujorkā.
Visu nedēju pieturējās neciešama svelme. Biju pasācis izlocīt kājas no rītiem, bet pēcpusdienas pavadīt mazajā parkā pie laikrakstu stendiem un rātsnama. Turpat netālu es no ielu tirgotājiem dabūju pirkt nocenotas grāmatas (kas bija sabojātas iespiežot vai iesienot) par dažiem centiem gabalā. Bez tam tieši parkā atradās mazi kioskiņi, kur pārdeva brīnišķīgu, ledaini aukstu sterilizētu pienu un paniņas par peniju glāzē. Katru pēcpusdienu es sēdēju kaut kur uz sola un lasīju, nododamies īstai piena plītniecībai. Ik dienas iztempu vismaz piecas, reizēm pat desmit glāzes. Bija jau arī nejēdzīga sutoņa.
Tā es dzīvoju — lēnprātīgs, studijām nodevies piena dzērējs klaidonis, un tagad uzklausiet, ko es par to dabūju! Kādu pēcpusdienu atkal devos uz parku ar tikko iegādātu grāmatu padusē un alkainām slāpēm pēc paniņām pakrūtē. Stūrēdams uz paniņu kiosku, pamanīju, ka ielas vidū pretī rātsnamam izveidojies pūlis. Tas pulcējās tieši tai vietā, kur es šķērsoju ielu, tālab apstājos palūkoties, kas tad īsti sasaucis kopā šo ziņkārīgo cilvēku baru. No sākuma neko nevarēju saskatīt. Bet tad pēc tā, ko saklausīju un pa spraudziņu redzēju, es noskārtu, ka te bars ielas puiku nododas pīvī spēlei. Tomēr pīvī spēle Ņujorkas ielās nav atjauta. Es to nezināju, taču dabūju iegaumēt drīz un pamatīgi. Biju pakavējies varbūt kādu pusminūti un pa šo laiku tikko paguvis uzzināt, kālab salasījies pūlis, kad izdzirdu kādu ielas puiku spalgi iebrēcamies: «Kruķis!» Puikas zināja, kas darāms. Viņi aizmuka. Es paliku.
Pūlis mirklī pajuka, un visi traucās uz trotuāriem ielas abās pusēs. Es devos uz ietvi parka pusē. Cilvēku piecdesmit, kas bija sākumā atradušies pūlī, arī devas tai pašā virzienā. Mēs gājām izklaidus. Nu es ieraudzīju «kruķi», cieši apjozušos, polismenu pelēkā uniformā. Viņš nāca pa ielas vidu bez kādas steigas, tīri kā pastaigādamies. Nejauši pamanīju, ka viņš maina virzienu un tagad ieslīpi dodas uz to pašu ietvi, uz kuru es gāju taisnā cejā. Viņš čāpoja rāmā garā, pašķirdams izkliedēto pūli sev priekšā, un es ievēroju, ka mūsu abu cejiem tūdaļ vajag krustoties. Savā vientiesībā neapjēdzu, cik tas bīstami, un, kaut arī biju izgājis krietnu mācību par «kruķiem» un viņu paņēmieniem, tomēr nenojautu nekā ļauna. Ne prātā man nenāca, ka «kruķis» stūrē tieši uz mani. Aiz bijības pret likumu es pašlaik jau grasījos apstāties un ļaut viņam šķērsot manu ceļu. Apstāties es tiešām apstājos, bet ne jau aiz savas labās gribas; vārdu sakot, tiku apstādināts. Bez kāda brīdinājuma «kruķis» pēkšņi grāba ar abām rokām man krūtīs. Sinī brīdī viņš vārda pilnā nozīmē uzmeta kauna traipu visam manam ciltskokam.