Manī sāka kūsāt visas brīvā amerikāņa asinis. No sentēviem mantotā brīvības mīlestība manās krūtīs brēca pret debesīm. — Ko tas nozīmē? — es noprasīju. Kā redzat, es vēlējos paskaidrojumu. Un to es dabūju. Blaukš! Viņa nūjiņa noblīkšķēja pa manu galvu, un es ģeņģeriski atsprāgu atpakaļ, tīri kā piedzēries; skatītāju ziņkārīgās sejas manu acu priekšā sāka bangoties augšup un lejup kā viļņota jūra, man tik dārgā grāmata, no paduses izslīdējusi, iekrita putekļos, bet «kruķis» stāvēja ar atvēzētu nūjiņu, gatavs nākamajam belzienam. Un šinī pusatmaņas brīdī es skatīju šādu parādību. Es redzēju nūjiņu, neskaitāmas reizes zveļam man pa galvu; es redzēju pats sevi policijas iecirknī — asiņainu un sadauzītu, nožēlojamā izskatā; es dzirdēju klerku lasām spriedumu par piedauzīgu uzvešanos, par amata personas aizskaršanu ar rupjiem vārdiem un vēl par daudziem citiem pārkāpumiem; un tad es ieraudzīju sevi Blekvelas salā. Ai, es labi zināju, kā tas viss notiek. Man zuda katra interese par turpmākajiem paskaidrojumiem. Es pat nepakavējos, lai paceltu savu dārgo, vēl nelasīto grāmatu. Es cirtos apkārt un skrēju. Jutos gaužām nelāgi, tomēr skrēju. Un tā man nāksies skriet līdz pat mirstamai stundiņai — ik reizes, kad vien kāds «kruķis» grasīsies sniegt paskaidrojumus ar nūjiņas palīdzību.
Kā nu ne — vēl ilgus gadus pēc manām klaidu dienām, būdams jau students Kalifornijas universitātē, es kādu vakaru aizgāju uz cirku. Pēc izrādes un koncerta vēl uzkavējos noskatīties, kā sagatavo transportēšanai tādu lielu cirku. To pašu vakaru cirks ceļoja tālāk. Pie kāda ugunskura uzdūros grupai mazu puišeļu. Tur bija savi divdesmit gabali, un, paklausījies viņu čalošanā, atskārtu, ka zēni sagudrojuši bēgt cirkam līdzi. Tomēr cirka ļaudīm nebija ne mazākās patikas apkrauties ar veselu baru palaidņu, un tālruņa saruna ar policijas galveno iecirkni darīja šai spēlītei galu. Parādījās steigšus izsauktais polismenu vads desmit vīru sastāvā, lai apcietinātu puišeļus par nakts aizlieguma pārkāpšanu — pēc pulksten deviņiem vakarā tie nedrīkstēja uzturēties uz ielas. Polismeni aplenca ugunskuru un pa tumsu pielavījās tam pavisam klāt. Pēc signāla tie visi reizē devās uzbrukumā, un katrs polisrnens grāba knēveļu barā gluži tā, it kā grābtu ar ņudzošiem zušiem pildītā grozā.
Man, lūk, iepriekš nebija ne jausmas, ka ieradīsies policija, un, kad nu es negaidot ieraudzīju ķiverotos «kruķus», kas, misiņa pogas spīdinādami, bruka uz priekšu, abas rokas izstiepuši, viss manas būtības spēks un stiprums mirklī sabirza druskās. Atlika vienīgi automātiska kustība — bēgt. Un es bēgu. Pats nemaz neatskārtu, ka bēgu. Es neatskartu itin nekā. Viss, kā jau teicu, notika pilnīgi automātiski. Man taču nebija nekāda iemesla bēgt. Es nebiju klaidonis. Es biju šā štata pilsonis. Šī bija mana dzimtā pilsēta. Nebiju vainojams itin nekādos pārkāpumos. Biju students koledžā. Mans vārds jau pat reizēm parādījās laikrakstos, un es valkāju labas drēbes, kuras ne reizi nebiju pārgulējis nakti. Un tomēr es bēgu — akli, neprātīgi, kā izbiedēts briedis — noskrēju vairāk nekā veselu kvartālu. Un, kad galu galā atģidos, tikai tad ievēroju, ka vēl arvien skrienu. Man vajadzēja krietni piespiesties, lai apturētu savas kājas.
Nē, tam es nekad netikšu pāri. Tur neko nevar darjt. Kad «kruķis» pastiepj roku, man jābēg. Pie tam nelaimīgā kārtā man arvien veicas iekulties cietumā. Kopš vairs neesmu klaidonis, esmu ticis apcietināts vairak reižu nekā tolaik, kad tāds vēl biju. Es, piemēram, svētdienas rīta kādas jaunas lēdijas pavadībā dodos izbraucienā ar divriteņiem. Pirms nonākam aiz pilsētas robežām, mūs jau apcietina, jo uz ietves esam apdzinuši kādu kājām gājēju. Paņemos būt uzmanīgāks. Kad nākamo reizi atkal sēžos divritenim mugurā, ir vakars, un mana acetilēna spuldze negrib lāgā darboties. Turēdams prātā noteikumus, es saudzīgi uzmanu vārgo liesmiņu.
Man ļoti jāsteidzas, bet es velkos īstā gliemeža gaitā, lai tikai neizdzistu gurdi plīvojošā uguntiņa. Sasniedzu pilsētas robežas; esmu jau ārpus zonas, uz kuru attiecas iekšējās kārtības noteikumi; nu sāku joņot, lai atgūtu nokavēto laiku. Bet pusjūdzi tālāk jau mani «noknābj» «kruķis»; nākamajā rītā es maksāju galvojuma naudu policijas iecirknī. Pilsēta pavisam nodevīgā kārtā pastiepusi savas robežas par jūdzi tālāk, un man tas vel nebija zināms, tas ir viss. Apzinādamies savas neatsavināmās tiesības uz runas brīvību un mierīgas biedrošanās brīvību, es pakāpjos uz tukšas ziepju kastes, lai laistu atklātībā tas īpašās tautsaimnieciskās idejas, kas mudžēt mudž manā paurī, bet «kruķis» norauj mani no kastes un aizvada uz pilsētas cietumu, un brīvā pcc tam tieku atkal pret drošības naudu. Tur nekā nevar darīt. Korejā jau biju paradis, ka mani apcietina ik pārdienas. Tas pats dievs arī Mandžūrijā. Kad pēdējo reizi biju Japānā, nokļuvu cietumā tādēļ, ka mani noturēja par krievu spiegu. Tas neatbilda patiesībai, tomēr cietumā nokļuvu tik un tā. Šai ziņā es vairs neloloju nekādas cerības. Man lemts spēlēt Šiljonas gūstekni. Tāds ir mans liktenis.