Reiz gan es hipnotizēju kādu «kruķi» Bostonas rātslaukumā. Nāca jau pāri pusnaktij, un viņam bija visas tiesības grābt mani ciet; bet, pirms es vēl paspēju aprunāties, viņš jau bija izkampis man sudraba divdesmit piecu centu gabalu un iedevis nakts restorāna adresi. Tad vēlreiz Ņūdžersijā, Bristolē, pagadījās kāds «kruķis», kas jau turēja mani aiz apkakles un tomēr palaida vaļā, kaut gan, dieva vārds, iemesla viņam bija diezgan tupināt mani krātiņā. Viņš taču no manis dabūja tādus belzienus, kādus, varu derēt, vēl savu mūžu nebija baudījis. Tas viss notika tā. Ap pusnakts stundu es piekarinājos pie preču vilciena, kas gāja ārā no Filadelfijas. Būdinieki notrenca mani nost. Vilciens lēnītiņām virzījās pa sliežu un pārmiju labirintu preču stacijas teritorijā. Es no jauna piekabinājos pie vagona, un atkal mani aizdzina. Redziet, man jau vajadzēja uzlēkt un pieķerties kaut kur ārpusē, jo tas bija tiešās satiksmes kravas vilciens, kam visas durvis nobultētas un aizzīmogotas.
Pēc otrreizējās nosviešanas būdinieks nolasīja man morāli. Viņš paskaidroja, ka es liekot dzīvību uz spēles, jo šis taču esot ātrvilciens un ejot kā nelabais. Es viņam gan atteicu, ka esmu pieradis pie tā, tomēr nekas nelīdzēja. Viņš atbildēja, ka neparko neļaušot man tīšu-- prāt galu meklēt, un man bija vien jālec nost. Tomēr man izdevās pieķerties pie vilciena trešo reizi, un es nokļuvu uz buferiem. Tie bija vistievākie buferi, kādus vien esmu redzējis, — es nedomāju pašus buferus, tos dzelzs atsitņus, kas žvarkstēdami, šķindēdami dauzās viens pret otru; es domāju stieņus, kuri kā milzīgas plankas šķērso preču vagonu galus tieši virs buferiem. Ja kāds brauc uz buferiem, viņš stāv uz šīm plankām, ar katru kāju uz savas, pie tam buferi paliek apakšā viņam starp kājām.
Bet šie stieņi jeb plankas, uz kuriem tagad atrados, nebija tie parastie platie, kādi tolaik mēdza būt kravas vagoniem. Pavisam otrādi, tie bija ļoti šauri — ne vairāk kā collas pusotras platumā. Uz tiem nevarēju novietot ne pusi no savas kurpes zoles. Bez tam nebija arī itin nekā, pie kā rokām turēties. Tiesa, turpat jau atradās abu vagonu gala sienas, bet tās bija vienīgi līdzenas, stateniskas virsmas. Pie tām nebija neviena tve- rekļa. Lai noturētos, es varēju vienīgi atspiest plaukstas pret šīm sienām. Tomēr arī tas būtu diezgan labi, ja vien stieņi bijuši pietiekami plati manām kāju pēdām.
Izbraucis ārpus Filadelfijas, vilciens sāka uzņemt ātrumu. Tikai tad es sapratu, ko īsti bija domājis būdinieks, pieminēdams «gala meklēšanu». Vilciens gāja arvien ātrāk un ātrāk. Tas bija tiešās satiksmes vilciens, un nekādi šķēršļi to nekavēja. Tajā Pensilvānijas daļā atradās četrēji sliežu pāri cits citam līdzās, un manam austrumu preču vilcienam nedarīja nekādas raizes ne sastapšanās ar preču vilcieniem, kas devās uz rietumiem, ne arī no aizmugures garām traucošie austrumu ekspreši. Sliežu ceļš piederēja viņam vienam pašam, un viņš to arī lika lietā. Mans stāvoklis bija gaužām bīstams. Vienīgi ar pēdu ārmalām es balstījos uz šaurajiem stieņiem, izmisīgi spiezdams delnas pret plakanajām, stateniskajām vagonu sienām. Un šie vagoni ļodzījās, pie tam ļodzījās katrs citādi, kustēdamies augšup un
lejup, uz priekšu un atpakaļ. Vai esat kādreiz redzējis cirka jātnieku, kas stāv uz divu auļojošu zirgu mugurām — ar katru kāju uz savas? Nu, lūk, to pašu tad darīju arī es, tikai ar nelielām atšķirībām. Cirka jāt- niekam ir pavada, pie kā turēties, kamēr man nebija nekā; viņš pilnīgi balstās uz abām pēdām, kamēr es stāvēju tikai uz pēdu maliņām; viņš saliec ceļus un ķermeni, šādā stājā gūdams izliekuma atsperīgumu un izmantodams zemāk novietotā smaguma centra stabilitāti, kamēr man, gribi vai negribi, vajadzēja stāvēt taisni un turēt kājas nesaliektas; viņš jāj ar seju uz priekšu, kamēr es braucu sāniski; un tāpat arī, ja viņam gadītos nokrist, viņš tikai nokūleņotu zāģu skaidās, bet mani riteņi saraustītu gabalu gabalos.
Un šis kravas vilciens tik tiešām gāja kā nelabais, dārdēdams un kaukdams, neganti svaidīdamies pagriezienos, rībinādams pār sliežu savienojumiem, kad viens vagona gals palēcās uz augšu, kamēr otrs šņirkstot slīga lejup vai arī grūdās pa labi tieši tajā brīdī, kad pretējais zvēlās uz kreiso pusi, un man tikai atlika lūgt dievu un cerēt, ka reiz taču vilciens apstāsies. Tomēr tas nestājās. Tam nebija nekādas vajadzības stāties. Pirmo, pēdējo un vienīgo reizi manu klaidu ceļu laikā es nu biju sasniedzis visu, ko varēju vēlēties. Es pametu buferus un lūkoju izrāpties ārpusē uz tādām ka redelītēm vagona sānos; tas bija pūliņš, kura iznākums karājās mata galā, jo ar tādiem vagonu galiem kā šie man vēl nebija nācies sastapties — tie bija kā tīrīt attīrīti no jebkādiem izciļņiem, kur balstīt kāju vai roku.
Dzirdēju lokomotīvi iesvelpjamies un jutu, ka ātrums samazinās. Zināju, ka apstāties vilciens netaisās, bet biju nolēmis izmantot gadījumu, ja gaita cik necik jūtami palēninātos. Sliežu ceļš šinī vietā liecās līkumā, šķērsoja kanāla tiltu un tad virzījās tālāk uz Bristoles pilsētiņu. Šis apstāklis tad arī spieda gausināt ātrumu. Es pieķēros pie sānu redelītēm un gaidīju. Nemaz nezināju, ka tā ir Bristoles pilsētiņa, kurai tuvojamies. Ne jausmas man nebija, kālab īsti temps pagausinās. Apzinājos vienīgi to, ka vēlos tikt projām. Blenzu tumsā, acis iepletis, cenzdamies saskatīt kādu nolēkšanai piemērotu šķērsielu. Atrados vairāk uz vilciena beigām — pirms vēl mans vagons ieripoja pilsētiņā, lokomotīve jau bija stacijai garām, un es manīju, ka tā no jauna uzņem ātrumu.