— Kurā viesnīcā jūs esat apmeties? — viņš noprasija.
Nu es biju sprukās. Nebiju taču apmeties nevienā viesnīcā un, tā kā nezināju nevienas viesnīcas nosaukumu šajā apkaimē, nevarēju arī apgalvot, ka jel kada no tām būtu mana rezidence. Izrādījās, ka šajā rītā biju piecēlies pārāk agri. Visi bija sazvērējušies pret mani.
— Es tikko kā atbraucu, — atbildēju.
— Skaidrs, griezies apkart un soļo man pa priekšu, tikai ne visai tālu nost! Kāds cilvēks vēlas ar tevi tikties.
Es biju «noknābts». Labi zināju, kas vēlas mani satikt. Tā nu «mušķērājs», dodams norādījumus par ceļa virzienu, ar abiem klaidoņiem soļoja man aiz papēžiem, un es vadīju visu gājienu uz pilsētas cietumu. Tur mūs izkratīja un piereģistrēja mūsu vārdus. Pašlaik esmu jau piemirsis, ar kādu vārdu mani pierakstīja. Es nosaucu vārdu Džeks Dreiks, bet, mani pārmeklēdami, viņi atrada vēstules, kas bija adresētas Džekam Londonam. Šis apstāklis radīja grūtības un prasīja garu izskaidrošanos, kas man pilnīgi izbirusi no atmiņas, un tā līdz šai dienai es nevaru pateikt, vai mani toreiz «noknieba» kā Džeku Dreiku vai kā Džeku Londonu. Bet, vienādi vai otrādi, vēl šodien tam jābūt atzīmētam Niagāras Ūdenskritumu cietuma reģistros. Izmeklēšana varētu celt to dienas gaismā. Tas notika 1894. gadā, apmēram tā uz jūnija beigām. Nedaudzas dienas pēc manas apcietināšanas tieši sākās lielais dzelzceļnieku streiks.
No kantora mūs aizveda uz «klaidoņu būri» un ieslēdza tur. «Klaidoņu būris» ir tas cietuma nodalījums, kur sīkus noziedzniekus kopīgi iesprosto lielā dzelzs krātiņā. Tā kā klaidoņi sastāda sīko noziedznieku lielāko daļu, minētais dzelzs krātiņš tad arī tiek dēvēts par «klaidoņu būri». Še mēs atradām priekšā vairākus klaidoņus, kas torīt jau bija «noknābti», un ik pēc brītiņa durvis atkal atslēdza, lai pie mums iegrūstu vēl pa divi vai trīs. Beidzot, kad pavisam kopā bijām sešpadsmit gabali, mūs uzveda augšā tiesas zālē. Tagad es gluži patiesi attēlošu, kas notika šajā tiesas zālē, jo ziniet, ka tur mana patriotiski noskaņotā Amerikas pilsoņa apziņa saņēma triecienu, no kura tā nekad vairs nav pilnībā atguvusies.
Tiesas zālē atradās sešpadsmit apcietinātie, tiesnesis un divi tiesas izpildītāji. Tiesnesis, šķiet, tajā pašā laikā veica arī.sava rakstveža pienākumus. Liecinieku nebija. Nepiedalījās neviens Niagāras Ūdenskritumu pilsonis, lai skatītos un redzētu, kā viņu pilsētā piemēro tiesības. Tiesnesis pameta aci arestēto sarakstā, kas atradās viņam priekšā, un izsauca kādu vārdu. Kāds klaidonis piecēlās. Tiesnesis pavēras uz vienu tiesas izpildītāju.
— Blandonība, jūsu cienība, — tiesas izpildītājs teica.
— Trīsdesmit dienas, — teica viņa cienība. Klaidonis apsēdās, tiesnesis izsauca ,citu vārdu, un kājās cēlās cits klaidonis.
Iepriekšējā klaiņotāja tiesāšana bija ilgusi apmēram piecpadsmit sekundes. Nākamā klaidoņa tiesāšana norisinājās tikpat straujā tempā. Izpildītājs teica:— Blandonība, jūsu cienība, — bet viņa cienība teica: — Trīsdesmit dienas. — Tas viss ritēja kā pulksteņa mehānisms, piecpadsmit sekundes katram klaidonim — un trīsdesmit dienas.
Tie nu gan ir nabaga notrulināti lopiņi, es pie sevis nodomāju. Bet pagaidiet tik, kad nāks mana kārta; es viņa cienībai to lietu «apgaismošu». Kādu laiku sniedzis savus priekšnesumus, viņa cienība, nez kāda untuma urdīts, vienam no mums deva iespēju pacelt balsi. Sagadījās tā, ka šis cilvēks nebija īsts klaidonis. Viņam nepiemita neviena no profesionāla «staiguļa» pazīmēm. Būtu viņš piebiedrojies mums pārējiem pie kādas lokomotīvju ūdens cisternas, kur mēs mēdzām gaidīt preču' vilcienu, mēs nekavējoties būtu noturējuši viņu par «zaļknābi». «Zaļknābis» klaidoņu pasaulē ir sinonīms mīkstpēdiņam. Šis zaļknābis bija jau krietni gados — kaut kas tā ap četrdesmit pieci, cik varēju spriest. Mugura tam bija mazliet uzkumpusi, bet seja vēja brāzmu sarievota.
Spriežot pēc stāstītā, viņš ilgus gadus esot bijis smagais važonis kādai firmai Ņujorkā, Lokportā (ja vien pareizi atceros). Firmai sācis klāties arvien grūtāk, un beigu beigās, smagajā 1893. gadā, tā izbeiguši savu
darbību. Viņu paturējuši darbā līdz pašām beigām, lai gan beigās darba ne vienmēr bijis. Turpinājumā viņš gari un plaši izklāstīja, cik grūti bijis dabūt darbu {kad tik daudz cilvēku palikuši bez nodarbošanās) turpmākajos mēnešos. Beidzot, nospriedis, ka varbūt pie Ezeriem būšot vairāk izdevības sameklēt darbu, viņš devies uz Bufalo. Protams, cerības sabrukušas, un te nu viņš esot. Tas bija viss.
— Trīsdesmit dienas, — teica viņa cienība un izsauca nākamā klaidoņa vārdu.
Nosauktais klaidonis piecēlās. — Blandonība, jūsu cienība, — sacīja tiesas izpildītājs, un viņa cienība atteica: — Trīsdesmit dienas.
Un tā tas turpinājās: piecpadsmit sekundes un trīsdesmit dienas katram kiaidonim. Taisnības dzirnavas mala smalki. Tā kā rīta stunda bija agra, ļoti iespējams, ka viņa cienība vēl nebija brokastojis un tālab pasteidzās.
Tomēr manas amerikāņa asinis kūsāt kūsāja. Aiz manis stāvēja daudzās manu amerikānisko senču paaudzes. Viena no brīvībām, par kurām šie mani priekšgājēji cīnījušies un krituši, bija taču tiesība uz zvērināto tiesu. Tas bija mans mantojums, kas svaidīts ar viņu svētajām asinīm, un uz mani bija pārgājis pienākums stāvēt un krist par to — Nu, labi, labi, — es draudīgi teicu pie sevis, — paga tik, līdz viņš nonāks pie manis.
Viņš nonāca pie manis. Tika nosaukts mans vārds — lai ņu kāds tas bija, un es piecēlos. Tiesas izpildītājs teica: — Blandonība, jūsu cienība, — un es sāku runāt. Arī tiesnesis sāka runāt tanī pašā brīdī, un viņš teica: — Trīsdesmit dienas. — Es mēģināju protestēt, bet tajā mirklī viņa cienība jau sauca pēc saraksta nākamā klaidoņa vārdu. Viņa cienība apstājās vienīgi tik ilgi, lai pateiktu man: — Muti ciet! — Izpildītājs skarbi norādīja man sēsties. Un nākamajā brīdī nākamais klaidonis jau bija saņēmis savas trīsdesmit dienas un aiznākošajam tās patlaban tika piešķirtas.