Kad nu mēs visi bijām izņemti cauri, katrs «staigulis» dabūjis trīsdesmit dienas, viņa cienība, patlaban grasīdamies jau mūs atlaist, pēkšņi pievērsās Lokportas važonim — vienīgajam cilvēkam, kuram bija atļāvis runāt.
— Kāpēc jūs pamētāt savu darba vietu? — viņa cienība vaicāja.
Bet važonis jau bija izklāstījis, kā viņš ticis izmests no darba, un šis jautājums viņu apstulbināja.
— Jūsu cienība, — viņš apjucis ieminējās, — vai sitas jautajums nav druscitiņās tāds jocīgs?
— Vēl trīsdesmit dienas klāt par darba pamešanu, — viņa cienība noteica, un tiesas sēde bija slēgta. Tads bija iznākums. Važonis dabūja pavisam sešdesmit dienas, kamēr mēs pārējie tikai trīsdesmit.
Mūs atkal novadīja lejā, ieslēdza un padeva brokastis. Tas bija diezgan pieklājīgas brokastis, kādas jau nu cietumu brokastis mēdz būt, un tās bija labākās no visām tām, kuras man bija lemts baudīt visu nākamo mēnesi.
Kāds polismens apknieba roku dzelžus ap manas labās rokas locītavu. (Ahā, es nodomāju, jauns apvainojums. Nu pagaidiet tik, lai es iznāku laukā!) Roku dzelžu otrs gals tika pieslēgts pie kāda nēģera kreisās rokas. Tas bija varen liela auguma nēģeris, krietni garāks par sešām pēdām — viņš bija tik garš, ka viņa roka manējo aiz dzelžiem mazliet vilka augšup, kad mēs stāvējām līdzās. Bez tam viņš bija pats omulīgākais un skrandainākais nēģeris, kādu vien esmu redzējis.
Tādā pašā veidā mūs visus pa pāriem saslēdza kopā. Kad tas bija paveikts, atnesa spožu niķelēta tērauda ķēdi, ko izvēra caur visu roku dzelžu locekļiem, pieslēdzot pie mūsu ierindas pirmā un pēdējā pāra dzelžiem. Nu mēs visi bijām saķēdēti kopā. Atskanēja komanda soļot, un mēs izgājām uz ielas divu uzraugu apsardzībā. Mums abiem ar stalto nēģeri piekrita goda vieta. Mēs atradāmies gājiena priekšgalā.
Pēc cietuma drūmās kapeņu puskrēslas saules spožums ārpusē mūs galīgi apžilbināja. Cik tas tīkams, nekad vēl nebiju izjutis tā kā tieši tagad, būdams žvadzošās ķēdēs saslēgts cietumnieks un zinādams, ka drīz vien skatīšu to pēdējo reizi, šķiroties uz veselu mēnesi. Pa Niagāras Ūdenskritumu pilsētiņas ielām mēs maršējām lejup uz dzelzceļa staciju, un ziņkārīgie garāmgājēji mūs apskatīja, it sevišķi kāds tūristu pulciņš viesnīcas verandā, kurai gājām garām.
Mūsu ķēde karājās diezgan vaļīgi, tādēļ žvadzoņa un šķindoņa bija liela, kamēr mēs ik pa divi savietojāmies smēķētāju vagona sēdekļos. Gan pārskaities par varmācību, kāda nodarīta man un maniem senčiem, es tomēr biju pārāk prozaiski praktisks, lai tāpēc zaudētu galvu. Viss man te bija neparasts un jauns. Priekšā man stāvēja trīsdesmit dienas, pilnas noslēpumu, un es raudzījos apkārt pēc kāda, kam visa šī spēlīte būtu jau pazīstama. Tik daudz jau biju uzzinājis, ka netieku vis sūtīts uz kādu niecīgu cietumiņu ar simt vai vairāk cietumniekiem, bet gan uz pilnvērtīgu labošanas iestādi ar pāris tūkstošiem ieslodzīto, kuriem tur jāsēž no desmit dienām līdz desmit gadiem!
Man aiz muguras, ar rokas locītavu pieslēgts pie kopējās ķēdes, sēdēja drukns, smagnējs, spēcīgi muskuļots vīrs! Viņam varēja būt kādi trīsdesmit pieci vai
arī četrdesmit gadi. Biju jau viņu ievērojis. Viņa acu kaktiņos manīju humoru un laipnu smaidu. Citādi viņš man likās īsts dzīvnieks bez kādiem tikumības principiem, ar visām dzīvnieciska radījuma kaislībām un bravūrīgi varmācīgo spēku. Kas viņu manas acīs paglāba, kas darīja viņu man pieņemamu, bija tieši šie acu kaktiņi — šis humors un omulīgais laipnīgums, kāds piemīt nesakaitinātam zvēram.
Viņš nu kļuva mans «maizes kumoss». Es sāku viņam «pielaizīties». Kamēr mans ķēdes biedrs, staltais nēģeris, grudzinādams un smiedamies gaudās par kādu veļas mazgātavu, kura šim nu arestēšanas pēc droši vien iešot secen, un kamēr vilciens ripoja tuvāk Bufalo pilsētai, es runājos ar vīru aizmugures sēdeklī. Viņa pīpe bija tukša. Es to piebāzu ar savu dārgo tabaku — no vienas pašas šādas pīpes būtu pieticis ducim cigarešu. Nudien, jo ilgāk mēs runājām, jo vairāk es pārliecinājos, ka šis cilvēks tiešām ir man īstais «kumoss», un es dalījos ar viņu visā savā tabakā.
Esmu, tā sakot, elastīga rakstura cilvēks un pietiekami labi pazinu dzīvi, tādēļ spēju iekļauties gandrīz visos apstākļos. Visiem spēkiem centos pielāgoties arī šim cilvēkam, kaut gan ne sapņot nesapņoju, cik ārkārtīgi noderīgs viņš man būs. Viņš vēl ne reizes nebija uzturējies minētajā labošanas iestādē, uz kuru patlaban devāmies, toties bija nosēdējis pa vienam, diviem un pa pieciem «brītiņiem» dažādās citās labošanas iestādēs («brītiņš» ir1 gads), un viņš bija pārpilns gudrības. Mēs kjuvām pavisam draudzīgi, un manu sirdi viņš ieguva, piekodinādams, lai visur sekoju viņa vadībai. Viņš mani uzrunāja par Džeku, un arī es viņu uzrunāju par Džeku.
Vilciens apstājās kādā stacijā jūdzes piecas šaipus Bufalo, un mēs, dzīvā ķēde, kāpām laukā. Neatceros vairs, kā šo staciju sauca, bet esmu pārliecināts, ka tā bija vai nu Roklina, Rokvūda, Blekroka, Rokāstla vai arī Ņukāstla. Lai nu kāds bija šās vietas nosaukums, kājām mums vajadzēja iet tikai nelielu gabaliņ-u, tad mūs sasēdināja tramvajā. Tas bija vecmodīgs tramvaja vagons, kuram sēdekļi stiepās gar abām malām visā garumā. Visus pasažierus, kas sēdēja vienā pusē, lūdza savietoties pretējā, un mēs, spalgi šķindinādami ķēdi, ieņēmām viņu vietas. Atceros, ka sēdējām tiem tieši pretī, un atceros arī, cik izbiedētas sejas rādīja sievietes, kuras mūs, bez šaubām, turēja par notiesātiem slepka- vam un banku aplaupītājiem. Es raudzīju piešķirt sev pēc iespējas negantu izskatu, bet mans ķēdes biedrs, šis pārmērīgi omulīgais nēģeris, nemitīgi bolīja acis, smējās un neaprimis skaitīja: — Ak kungs, ak kungs!