Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.
— Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?
— Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kapteiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kas izdod dīvainas skaņas, kuras līdzīgas baltā cilvēka valodai. Saki, ka es nomiru ceļā, tikai nesaki, kā.
— Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērna?
— Man ir māsa, Košimaas tirgotāja sieva. Tas viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod tu viņai tās mantas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki viņai, ka būtu labāk iet atpakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad — ja tu domā tāpat — labi būtu, ja viņš mirtu. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.
' — Vai esat mierā mirt pēc likuma?
— Esam.
— Tad ardievu, mani labie biedri! Lai jūs sēdētu siltās teltīs pie bagātīgi pildīta katla, pirms vēl diena būs galā.
Runādams viņš pacēla šauteni, un daudzkārtīgas atbalsis pāršķēla klusumu. Atbalsis vēl nebija paguvušas noklust, kad tālumā atsaucās citu šauteņu balsis. Sitka Cārlijs saspringa. Tur taču sprakstēja vairāk nekā viens šāviens reizē, bet visā grupā bija vēl tikai viena šautene. Viņš pārlaida ašu skatienu vīriem, kas te tik mierīgi gulēja, ņirdzīgi pasmīnēja par sniegā ceļa gudrību un traucās uz priekšu, lai sastaptu ļaudis no Jukonas.
SIEVIETES SPĒKS
Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudrām acīm un apsarmojušu spalvu pašķīra sānis telts durvju aizklājus.
— Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs sāpīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus atrāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostiprināja aizklājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagājušas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta termometrs, rādīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulIes, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja saprašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dievu griba to nespiež — mēģinātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu aukstajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Dažreiz cilvēki to dara, un gadās, kā tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi netīkami izpaužas, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos atkausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemiesosies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomiršanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.
Ārā bija ārkārtīgi auksts, bet arī iekšpusē nebija pārāk silti. Vienīgais priekšmets, ko varētu nosaukt par dzīvokļa iekārtu, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija izklātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebra- dāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piederumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus bluķis, tikpat šķautnains un sauss, kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala spiediena siltuma mākulis iekšpusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tāpat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audeklā gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sienas, gan jumts — bija pārvilkta ar puscollu biezu, sausu, baltu graudainas sarmas kārtu.
— Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gulēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonīcis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslē- jies no segām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies projām no nātru cisām.
— Apveliet viņu apkārt! — Betizs norīkoja. — Krampji rauj.
Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu nesaudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauk- snīdami apsvieda apkārt.
— Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rāmāk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visādos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un satina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Are nu. nostaigājis draņķa trīsdesmit jūdzes, esmu jau tā nogājies, tik stīvs un izmurdzīts kā tāds deģenerējies tējas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?
— Negražojies nu, puikiņ! — Betizs pasniedza prasīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Papūlies nepadoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgādājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, kamēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājās — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt. Krampji? Pats biju sameties tādos mezglos, ka vai puse dienas pagāja, kamēr mani atmežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un vislabākais pie tevis ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vēl pienācis īstais laiks un īstā reize.