Izkāpuši no tramvaja, mēs vēl gabaliņu pagājāmies, un tad mūs ieveda Eri apgabala labošanas iestādes kantorī. Te mūs vajadzēja reģistret, un tātad arī šajos reģistros būs atrodams viens vai otrs no maniem vārdiem. Bez tam mums darīja zināmu, ka jāatstāj kantorī visas mūsu vērtslietas: nauda, tabaka, sērkociņi, kabatas naži un tā tālāk.
Mans jaunais paziņa, pavērsies pret mani, papurināja galvu.
— Ja neatstāsiet savas mantiņas šepat, jums tās konfiscēs tur iekšpusē, — ierēdnis brīdināja.
Mans paziņa tomēr vēl arvien purināja galvu. Viņa rokas pa tam veikli rosījās, slēpjot šīs kustības aiz citu biedru mugurām. (Roku dzelži mums jau bija noņemti.) Es viņu pavēroju un, sekodams viņa paraugam, iesēju kabatas lakatiņā visas tās lietiņas, ko gribēju ņemt līdzi. Šos sainīšus mēs abi aizbāzām aiz krekla. Ievēroju, ka mūsu pārējie apcietinātie biedri, ja neskaita vienu vai divus, kuriem bija pulksteņi, nenodeva savu īpašumu kantora ierēdņiem. Viņi bija nolēmuši kādā nekādā ceļa slepus paņemt to līdz, cerēdami uz labu izdošanos, tomēr nebija tik gudri kā mans paziņa, jo nesavīstīja savu mantību sainītī.
Mūsu līdzšinējie sargi savāca roku dzelžus līdz ar ķēdi un devās atceļā uz Niagāras Ūdenskritumiem, bet mūs jaunu sargu pavadībā aizvadīja tālāk cietuma ēkā. Kamēr vēl uzkavējāmies kantorī, mūsu skaits tika papildināts ar citiem pulciņiem tikko kā atvestu apcietināto, tā ka tagad mūsu gājienā bija cilvēku četrdesmit vai piecdesmit.
Tad nu ziniet jūs, kas nekad neesat bijuši apcietināti, ka kustība liela cietuma iekšienē ir tikpat ierobežota kā tirdzniecība viduslaikos. Ja kāds reiz atrodas labošanas
iestādē, viņš nevar vis staigāt apkārt, kā iepatīkas. Jau pēc nedaudziem soļiem viņš atduras pret lielam tērauda durvīm vai vārtiem, kas arvien stāv noslēgti. Mums vajadzēja doties uz frizētavu, tomēr šo gaitu arvien kavēja nepieciešamība atslēgt durvis mūsu priekšā. Tā mēs arī pakavējāmies pirmajā «hallē», kurā bijām iegājuši. «Halle» nav vis parasta priekštelpa. Iedomājieties iegarenu kubu, kas celts no ķieģeļiem un slienas sešu stāvu augstumā, pie tam katru stāvu veido kameru rinda, teiksim, piecdesmit kameras rindā, — nu, īsi sakot, iedomājieties milzīgu kubu no bišu šūnām. Novietojiet šo kubu uz zemes un uzceliet ap to ēku ar jumtu virsū un sienām ārpusē. Šāds kubs līdz ar aptverošo celtni tad nu izveido «halli» Eri apgabala labošanas iestādē. Pie tam vēl, lai pilnveidotu šo gleznu, iztēlojieties šauru galeriju ar tērauda margām; tā stiepjas visā garumā gar katru kameru virkni, un abos iegarenā kuba galos visas šīs galerijas no abām pusēm savienotas ar veselu sistēmu šauru tēraudā trepīšu, kas atgādina glābšanas kāpnes ugunsgrēka gadījumiem.
Mūs apstādināja pirmajā hallē, lai uzgaidītu kādu sargu, kas atslēgs durvis. Šur tur kustējās svītrainos cietumnieku svārkos ģērbti ieslodzītie ar īsi apcirptiem matiem un noskūtām sejām. Vienu šādu cietumnieku es ievēroju mums virs galvas trešās kameru rindas galerijā. Viņš stāvēja, pārliecies pār margām un atspiedis pret tām rokas, un acīm redzami neveltīja mūsu atnākšanai ne mazāko vēfību. Viņš šķita raugāmies kaut kur tukšumā. Mans paziņa izdvesa klusu, šņācošu skaņu. Ieslodzītais pavērās lejup. Abi apmainījās nez kādiem žestiem. Tad mana paziņas kabatas lakatā ietītais sainītis aizlidoja pa gaisu. Cietumnieks to notvēra, zibens ātrumā tas bija nozudis aiz viņa krekla, un atkal viņš vērās tukšumā. Paziņa lika man sekot viņa piemēram. Es novēroju izdevīgu brīdi, kad sargs uzgrieza muguru, un arī mans sainītis sekoja iepriekšējam, paslēpdamies aiz šā cietumnieka krekla.
Mirkli vēlāk durvis tika atslēgtas, un mēs visi rindā sagājām frizētavā. Tur atradās vairāki vīrieši ieslodzīto svītrainajos ģērbos. Tie bija cietuma bārddziņi. Te bija arī vannas, karsts ūdens, ziepes un sukas. Mums pavēlēja izģērbties un nomazgāties, pie tam ikvienam vajadzēja noberzt sava kaimiņa muguru, — galīgi lieka piesardzība gan bija šī piespiestā pelde, jo cietums mudžēt mudžēja no kukaiņiem. Pēc mazgāšanās mums katram izdeva audekla maisu drēbēm.
— Salieciet visas savas drēbes maisos, — sargs teica. — Labāk i nemēģiniet ievilkt kaut ko sev līdzi. Jums plikiem rindā būs jāiet uz pārbaudi. Tie, kam piespriestas trīsdesmit dienas vai mazāk, lai patur kurpes un bikšturus. Kam vairāk par mēnesi, tie lai nepatur nekā.
Šis paziņojums visus samulsinaja. Kā gan kails cilvēks varētu slepeni kaut ko iznest cauri pārbaudei? Vienīgi mēs ar savu paziņu bijām nodrošināti. Bet nu pie darba ķērās cietuma bārddziņi. Viņi staigāja pa nabaga jaunpienacēju baru, laipni piedāvādamies pieņemt glabāšanā viņu dārgos sīkumiņus un solīdamies tos atdot vēl šodien pat. Šie bārddziņi bija īsti filantropi, — ja spriež pēc viņu runāšanas. Varbūt vienīgi notikums ar Fra Lipo Lipi bet citādi gan nebūs redzēta tik veikla aptīrīšana. Sērkociņi, tabaka, smēķējamais papīrs, pīpes, naži, naudā un viss kas cits tā vien lidoja aiz bārdskuvju ietilpīgajiem krekliem. Viņi pilnīgi pietūka no laupījuma, bet sargi izlikās nekā neredzam. īsi sakot, atpakaj nekas netika atdots. Bārddziņiem ne prātā nenāca šķirties no tā, ko ieguvuši. Viņi to uzskatīja par savu likumīgo īpašumu. Šie te bija frizētavas mesli. Šajā cietumā, kā vēlāk uzzināju, bija vairāki meslu veidi; un arī man pašam bija lemts kļūt par meslu ievācēju — ar sava jaunā paziņas gādību.