Šai frizētavā stāvēja vairāki krēsli, un bārddziņi strādāja veikli. Šeit skūšana un matu griešana gāja no rokas tik žigli, kā vēl nekur nebiju redzējis. Cietumnieki paši ieziepējās, un tad bārddziņi tos skuva — vienu vīru minūtē. Matu griešana vilkās mazliet ilgāk. Trijās minūtēs astoņpadsmitgadīgā jaunekļa pūkas bija nokašātas no manas sejas, bet pauris gluds kā biljarda bumba, kaut arī ar tikko manāmiem matu rugājiem. Bārda un ūsas nozuda tāpat kā mūsu drēbes un cita mantība.
Goda vārds, kad visi bijām šādi apstrādāti, mēs izskatījāmies pēc īstas neliešu salases. Līdz tam nemaz nebiju atģidis, cik nejēdzīga īstenībā ir mūsu āriene.
Tad nācā ierinda, kurā mēs — kādi četrdesmit vai piecdesmit — sastājāmies kaili kā Kiplinga varoņi, kas uzbruka Lungtungpenai. Mūs pārmeklēt bija viegli. Te jau bija vienīgi mūsu kurpes un mēs paši. Diviem vai trim gudrgalvjiem, kas nebija uzticējušies bārddziņiem, tūdaļ uzgāja viņu mantību, kuru — proti, tabaku, pīpes, sērkociņus un sīknaudu — turpat uz vietas konfiscēja. Kad tas bija galā, mums atnesa jaunos apģērbus — izturīgus cietumnieku kreklus, kā arī svārkus un bikses ar spilgtām svītrām. Es agrāk biju turējies pie iedomas, ka svītraino cietumnieka tērpu cilvēkam uzģērbj tikai tad, ja viņš notiesāts par smagu noziegumu. Nu šī iedoma sabruka, es apvilku šo apkaunojuma amattērpu un pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē soļot cietumnieku ierindā.
Virknē pa vienam, cieši cits aiz cita, katrs turot rokas uz priekšējā pleciem, mēs iesoļojām citā lielā hallē. Šeit mūs sastādīja pie sienas garā rindā un lika atbraucīt kreisās rokas piedurkni. Jauns medicīnas students savā prakses laikā vingrinādamies pie tādiem lopiņiem kā mēs, nostaigāja gar ierindu. Viņš mūs sa- potēja tieši četrreiz ātrāk, nekā bārddziņi bija skuvuši. Pēdīgi mūs nobrīdināja, lai sargāmies kaut kur pie- bružāt roku stilbus, bet lai ļaujam asinīm sažūt, izveidojot kreveli, un tad rriūs aizveda uz kamerām. Te nu mēs ar paziņu šķīrāmies, tomēr iepriekš viņš vēl pamanījās man iečukstēt: — Izsūc poti!
Tiklīdz biju ieslēgts, tūdaļ izsūkāju brūcīti rokas stilbā pavisam tīru. Vēlāk redzēju cilvēkus, kas to nebija darījuši, — viņu rokās izveidojās šaušalīgi dobuļi, tādi, ka es tur būtu varējis vai dūri iebāzt. Paši vainīgi. Kālab neizsūkāja!
Manā kamerā atradās vēl otrs vīrs. Mums nu vajadzēja kļūt par kameras biedriem. Tas bija jauns, zaļoksnējs puisis, nerunīgs, bet ļoti spējīgs zēns, tiešām patīkams, — tādu katru dienu nesastapsi, — kaut gan tikko kā bija nosēdējis divus gadus kādā Ohaio labošanas iestādē.
Nebijām vēl uzturējušies savā kamerā ne pusstundu, kad pa galeriju lēnā garā piesoļoja kāds ieslodzītais un palūkojas pa durvīm iekšā. Tas bija mans paziņa. Viņš paskaidroja, ka šim esot piešķirta brīvība staigāt pa halli. Viņa kameru atslēgšot sešos no rīta un neaizslēgšot agrāk par deviņiem vakarā. Viņš esot pazīstams ar šās halles «spēka mitriķiem», tāpēc nekavējoties ieteikts par uzticamu amatam, ko apzīmē ar nosaukumu «halles vīrs». Cilvēks, kas viņu ieteicis, arī esot no uzticamajiem cietumniekiem, to dēvējot par «pirmo halles vīru». Šajā hallē esot trīspadsmit halles vīri. Desmit no tiem izpildot katrs savas kameru galerijas uzrauga pienākumus, bet pār viņiem stāvot pirmais, otrais un trešais halles vīrs.
Mums, jaunatnācējiem, — tā mans paziņa paskaidroja, — būšot jāpaliek kamerās visu atlikušo dienas daļu, lai dotu potei iespēju iedarboties. Nākamajā rītā mūs izvedīšot spaidu darbos cietuma p-agalmā.
— Tomēr tevi es no šā darba izpestīšu, cik drīz vien varēšu, — viņš apsolīja. — Uzsperšu gaisā vienu no halles vīriem.un iedabūšu tevi viņa vietā.
Viņš aizbāza roku aiz krekla, izvilka mutautiņu, kurā atradās manas dārgās mantiņas, pa stieņu spraugu padeva to man un atkal aizgāja atpakaļ pa galeriju.
Es atraisīju sainīti. Viss bija, kā ielikts. Netrūka pat neviena vienīga sērkociņa. Sadalīju tabaku cigarešu tīšanai ar savu kameras biedru. Kad grasījos uzraut sērkociņu, lai aizkūpinātu smēķi, viņš atturēja mani. Abiem mums guļamās lažas sedza nodilusi, netīra vatēta sega. Viņš noplēsa šauru strēmeli no plānā auduma un cieši saritināja tievā, garā cilindrveida tīstoklī. To viņš aizdedzināja ar vērtīgo sērkociņu. Cieši saritinātais kokvilnas drānas tīstoklītis nedega ar liesmu. Tā gals tikai apogļojās un gausi gruzdēja. Tas varēja gruzdēt stundām ilgi, un mans kameras biedrs to sauca par «posu». Kad tas bija nogruzdējis pavisam īss, nevajadzēja nekā vairāk kā tikai izgatavot jaunu posu, pielikt tā galu pie iepriekšējā un papūst uz tiem, pārnesot kvēli no viena uz otru. Nudien mēs būtu varējuši dot norādījumus Prometejam, kā saglabāt uguni.
Ap pulksten divpadsmitiem pasniedza pusdienas.
Mūsu kameras durvju apakšdaļā atradās neliela atvere — it kā cāļu staigājamās durtiņas putnu audzētavā. Pa to tad mums iestūma divas ņukas sakaltušas maizes un divus trauciņus ar «viru». Viena viras porcija sastāvēja no apmēram kvartas karsta ūdens, kūra virspusē peldēja vientuļš tauku ripulītis. Ak jā, ūdenim bija klāt arī mazliet sāls.
Mēs izstrēbam viru, bet maizi neēdām. Ne jau tāpēc, ka nejustu izsalkumu vai ka maize būtu nebaudāma. Ta bija gluži laba maize. Taču mums bija savi iemesli. Mans kameras biedrs bija atklājis, ka mūsu kamera čum no blaktīm. Visās spraugās un plaisās starp ķieģeļiem, kur apmetums bija atbirzis, plauka un zēla veselas kolonijas. To iemītnieki devās sirojumos pat gaiša dienas laikā un simtiem vien rāpačoja pa sienām un griestiem. Mans kameras biedrs bija labi skolots šo kustoņu paražās. Gluži kā Cailds Rolands viņš bezbailīgi cēla spalgo kaujas tauri pie lūpām. Tāds cīniņš vēl nav pieredzēts. Tas vilkās stundām ilgi un bija īsta asinspirts. Un, kad pēdējie pārpalicēji bija patvērušies savos ķieģeļu un apmetuma cietokšņos, mūsu darbs vēl bija veikts tikai pa pusei. Pilnām mutēm mēs zelējam maizi, līdz tā kļuva staipīga kā tepe. Ja kāds bēgošs karotājs iemuka šķirbā starp ķieģeļiem, mes nekavējoties iemūrējām to ar sakošļātas maizes piciņu. Tā mes pūlējāmies, līdz gaisma metās krēslaina un ikviens dobums, sprauga un slēptuve bija noslēgta. Šermuļi man skrien pār kauliem, iedomājoties to bada nāves un kanibālisma traģēdiju, kādai turpmāk vajadzēja norisināties aiz šīm ar maizi aizmūrētajām cietokšņu sienām.