Mēs atkritām uz lāviņām pārguruši un izsalkuši, gaidīdami vakariņas. Šodien bija krietni strādāts. Nākamajās nedēļās mums vismaz nevajadzēs ciest no šiem kukaiņu karapūļiem. Mēs bijām atteikušies no pusdienām, cenzdamies glābt savu ādu uz vēdera rēķina; tomēr jutāmies apmierināti. Ak vai, cik nevērtīgi ir cilvēka pūliņi! Tikko mūsu ilgstošais darbs bija galā, kāds sargs atslēdza mūsu durvis. Patlaban notika cietumnieku pārvietošana, un mūs pārveda un ieslēdza citā kamerā divas galerijas augstāk.
Nākamajā rītā kameras atslēdza jo agri, un' lejā, hallē, mēs, vairāki simti ieslodzīto, sastājušies cietumnieku ierindā, izmaršējām cietuma pagalmā, lai ķertos pie darba. Eri kanāls tek tieši gar Eri apgabala labošanas iestādes aizmugurējo pagalmu. Mūsu uzdevums bija izkraut kanāla liellaivas, uz pleciem nesot iekšā cietumā milzīgus stutmalkas bluķus dzelzceļa gulšņu lielumā. Strādādams es vēroju apkārtni un pētīju izdevību bēgšanai. Izredzes bija ļoti bēdīgas. Augšā pa mūra valni soļoja ar automātiskām šautenēm bruņoti sarg- zaldāti, un bez tam vēl, kā man stāstīja, sargtornīšos esot novietoti ložmetēji.
Es neko vis nebēdāju. Mēnesis jau nav tik ilgs laiks. Pavadīšu šeit šīs trīsdesmit dienas un šo to pievienošu savam materiālu krājumam, ko, brīvībā izkļuvis, biju nodomājis izmantot pret šīm tiesas un taisnības harpijām. Es vēl parādīšu, ko spēj amerikāņu puisis, ja viņa tiesības un privilēģijas bradā kājām tā kā manējās. Man bija laupītas tiesības uz zvērinātajiem tiesas sēdē; man bija laupītas tiesības aizstāvēties par savu vainu vai nevainību; man vispār bija laupīta tiesa (jo nevarēju atzīt, ka tas, ko biju pieredzējis Niagāras Ūdenskritumu pilsētiņā, būtu tiesa); man netika atļauts sazināties ne ar advokātu, ne arī ar kādu citu, tādējādi laupot man tiesības iesniegt lūgumu par habeas corpus piemērošanu; seju man noskuva, matus apgrieza līdz ādai, manu augumu ieģērba cietumnieka svītrainajās drēbēs; biju spiests smagi strādāt, ieturot ūdens un maizes diētu, un soļot apkaunojošā cietumnieku ierindā, kamēr virs manis stāvēja bruņoti sargi, — un par ko tas viss? Ko es biju nodarījis? Kādu noziegumu biju pastrādājis pret Niagāras Ūdenskritumu labajiem pilsoņiem, ka pār mani vajadzētu gāzties šādai atriebībai? Nebiju pat pārkāpis viņu noteikumu par «gulēšanu ārpus dzīvojamām telpām». Tonakt pārnakšņoju aiz viņu pilsētas teritorijas — laukos. Netiku pat ubagojis barību vai diedelējis «sīknaudiņu» viņu ielās. Neko citu nebiju darījis kā vien gājis pa viņu trotuāru un raudzījies uz viņu ūdenskritumu, kas nevienam nebija vajadzīgs. Kas tas par noziegumu? Juridiski nejutos vainīgs itin nekādā nodarījumā. Labi, labi, gan es viņiem parādīšu, kad tikšu laukā.
Otrā dienā aprunājos ar kādu sargu. Gribēju aizsūti! pēc advokāta. Sargs tikai noņirdzās par mani. Pārējie sargi tāpat. Es tiešām biju atgriezts — vismaz no ārējās pasaules. Mēģināju izsūtīt vēstuli no cietuma, bet uzzināju, ka cietuma priekšniecība visas vēstules pārlasot un cenzējot vai konfiscējot un ka «īslaicīgajiem» vispār neesot atļauts rakstīt vēstules. Mazliet vēlāk lūkoju «izdabūt» vēstules ārā no cietuma ar cilvēkiem, kurus atsvabināja, bet uzzināju, ka tie pārmeklēti un ka vēstules atrastas un iznīcinātas. Neko darīt. Tas viss tikai vēl palīdzēs vērst sūdzību negantāku, kad būšu ticis ārā.
Bet ar laiku es «šo to liku aiz auss». Dzirdēju nostāstus par policiju, tiesām un advokātiem — neticamus un šausmīgus. Cietumnieki stāstīja man briesmu lietas par saviem personīgajiem piedzīvojumiem ar policiju lielajās pilsētās. Un vēl briesmīgākas lietas viņi teicās dzirdējuši par cilvēkiem, kas miruši policijas rokās un tālab vairs nevarot nodot liecību par sevi. Pēc daudziem gadiem Leksovas komitejas protokolos dabūju lasīt patiesus notikumus — vēl drausmīgākus par tiem, ko man stāstīja šejienieši. Tomēr tajā laikā, savas cietumniecī- bas pirmajās dienās, es tikai pazobojos par dzirdēto.
Dienām ejot savu gaitu, manī pamazām tomēr modās, sapratne, jo te, šajā cietumā, pats savām acīm noskatījos neticamas un šausmīgas lietas. Un, jo dziļāku saprašanu guvu, jo dziļāks auga mans respekts pret likuma asinssuņiem un pret visu krimināltiesību iestādījumu.
Niknums noplaka, toties'uzplūda bailulības paisums. Pēdīgi ar skaidrām acīm ieskatīju, pret ko īsti biju gribējis sacelties. Es kļuvu mīksts un pazemīgs. Dienu no dienas atskārtu arvien skaidrāk, ka, brīvībā izkļuvis, nekodu dumpi neuzsākšu. Vienīgais, ko es kāroju, kad būšu ticis laukā, bija iespēja pazust no šās apkaimes jo drīzāk, jo labāk. Un tieši to es arī darīju, tikko biju ticis uZ brīvām kājām. Es turēju mēli aiz zobiem, staigāju uz pirkstgaliem un pa līčloču ceļiem lavījos uz Pensilvāniju, tagad būdams daudz gudrāks un pazemīgāks vīrs.