Mums vajadzēja virsaiša, kurš kārtotu šīs lietas, kurš būtu sapulces balss un kurš tad sapulcei ziņotu par to, ko izdarījis. Tā mēs izraudzījām Purš-puršu par virsaiti. Viņš arī bija stiprs vīrs, pie tam ļoti viltīgs, un, kad bija noskaities, viņš sprauslāja, āre, tā, «purš-purš», taisni kā meža kaķis.
Tad tos desmit vīrus, kas sargāja cilti, lika pie darba, lai taisa akmens mūri šķērsām pāri ielejas visšaurākajai vietai. Sievietes un lielākie bērni gāja palīgā, tāpat arī citi vīri, līdz galu galā bija uzcelts stiprs mūris. Pēc tam visas ģimenes kāpa lejā no savām alām un kokiem un cēla stiebru būdiņas mūra aizsargātajā ielejā. Šīs būdas bija lielas un daudz ērtākas par alām un kokiem, un visiem nu sākās labāki laiki, tāpēc ka cilvēki bija salikuši savus spēkus kopā un kļuvuši par cilti. Tā kā nu mums bija mūris un sargi, un vērotāji, tad atlika vairāk laika, lai medītu un zvejotu, raktu saknes un lasītu ogas; barības bija vairāk, barība bija labāka, un neviens vairs nestaigāja izsalcis. Un Trīs Kājas, — tā viņu sauca tāpēc, ka zēna gados viņš bija lauzis kājas un nu staigāja, balstīdamies uz nūjas, — Trīs Kājas salasīja savvaļas labības sēklas un iesēja tās zemē tepat ielejā netālu no savas būdas. Tāpat viņš sāka stādīt sulīgus sakņaugus un šo to citu, ko sameklēja kalnu ielejās.
Tāpēc, ka Jūras ielejā nu bija droši, jo to sargāja mūris, vērotāji un sargi, un tāpēc, ka visiem bija bagātīgi barības, kuras dēļ pat nenācās cīkstēties, pie mums sāka ierasties daudzas ģimenes no piekrastes ielejām, kas atradās mums abās pusēs, un no augstajiem kalniem mūsu aizmugurē; tur tās līdz šim bija mitinājušās vairāk līdzīgi meža zvēriem nekā cilvēkiem. Un drīz vien Jūras ieleja bija pilna ļaužu, tajā dzīvoja neskaitāmas ģimenes. Bet jau sen pirms tam zeme, kas visu laiku bija brīva un piederēja visiem, tika sadalīta. Trīs Kājas to uzsāka, iesēdams labību. Tomēr lielākā daļa no mums par zemi toreiz vēl nelikās ne zinis. Mēs domājām, ka norobežot savus zemes gabalus ar akmens sētām ir tīrā muļķība. Ko ēst mums bija diezgan — un kā tad vēl vajadzētu? Atceros, mēs abi ar tēvu cēlām akmens sētas Trim Kājām, un par to viņš mums deva labību.
Tā nu visu zemi sagrāba sev tikai nedaudzi cilvēki, un Trim Kājām tika vislielākā daļa. Citi, kas arī bija sev paņēmuši zemi, atdeva to šiem nedaudzajiem, kas pēc tās kāroja, un šie viņiem par to atlīdzināja ar labību, sulīgām saknēm, lāčādām un zivīm, kuras zemes kopēji, apmainījuši pret labību, savukārt ieguva no zvejniekiem. Un, pirms mēs vēl paguvām atģisties, visa zeme bija aizņemta.
Ap to pašu laiku Purš-puršs nomira un viņa dēls Suņa Zobs kļuva par virsaiti. Viņš pats pieprasīja, ka šim jākļūstot par virsaiti, lai tur vai kas, jo šā tēvs bijis virsaitis pirms viņa. Pie tam Suņa Zobs uzskatīja sevi par lielāku virsaiti, nekā bijis tēvs. No sākuma vrņš bija labs virsaitis un strādāja daudz, tā ka sapulcei atlika arvien mazāk un mazāk darba. Tad Jūras ielejā padzirdēja jaunu balsi. Tas bija Šķībā Lūpa. Mēs viņu pirmāk neko daudz neievērojām, līdz viņš sāka runāties ar mirušo gariem. Vēlāk mēs viņu nosaucām par Lielo Taukumu, jo viņš ēda šausmīgi daudz, nekā nestrādāja un apvēlās apaļš un resns. Kādu dienu Lielais Taukums mums pastāstīja ka nu viņš zinot mirušo noslēpumus un ka viņš esot dieva balss. Viņš varen sadraudzējās ar Suņa Zobu, kas pavēlēja mums uzcelt Lielajam Taukumam stiebru būdu. Un Lielais Taukums apkāra savu būdu ar tabu, bet iekšā turēja dievu.
Suņa Zobs mazpamazām arvien vairāk uzkundzējās sapulcei, un, kad sapulce kurnēja un solījās izraudzīt jaunu virsaiti, Lielais Taukums runāja ar dieva balsi un nepiekrita tam. Tāpat Trīs Kājas un citi, kuriem piederēja zeme, turējās Suņa Zoba pusē. Vēl vairāk — visstiprākais vīrs sapulcē bija Jūras Lauva, un viņam zemes turētāji paklusām iedeva zemi, tāpat daudzas lāčādas un grozus ar labību. Tad arī Jūras Lauva teica, ka Lielā Taukuma balss tiešām esot dieva balss un tai vajagot paklausīt. Un drīz pēc tam Jūras Lauvu izraudzīja par Suņa Zobā balsi, un viņš nu mēdza runāt Suņa Zoba vietā.
Tad vēl bija Mazais Pendēris, sīks vīriņš ar tik tievu viducīti, it kā savu mūžu nebūtu dabūjis kārtīgi paēst. Upes ietekā, kur smilšu uzbērums bija apvaldījis bangu sparu, viņš ierīkoja fielu venteri zivīm. Neviens tādu venteri nekad pat ne sapņos nebija redzējis. Nedēļām viņš strādāja pie tā kopā ar dēlu un sievu, kamēr mēs citi smējāmies par viņa pūlēm. Bet, kad darbs bija galā, pirmajā dienā viņš savā venterī noķēra vairāk zivju, nekā visa cilts spēja noķert veselā nedēļā, un nu gan bija prieki. Upē bija vairs tikai viena vieta, kas derēja venterim, bet, kad mēs kopā ar tēvu un kādu duci citu vīru sākām būvēt milzīgu venteri, no lielās stiebru būdas, ko bijām uzcēluši Suņa Zobam, ieradās sargi. Sargi badīja mūs ar šķēpiem un lika vākties projām — Mazais Pendēris pats celšot šeit venteri, jo tā licis Jūras Lauva, kas bija Suņa Zoba balss.
Nu sacēlās liela kurnēšana, un mans tēvs sasauca sapulci. Bet, kad viņš piecēlās kājās, lai runātu, Jūras Lauva izdūra viņam šķēpu caur rīkli, un viņš nomira. Un Suņa Zobs un Mazais Pendēris, un Trīs Kājas, un visi, kam piederēja zeme, teica, ka tas esot pareizi. Un Lielais Taukums sacīja, ka tā esot dieva griba. Pēc tam visi baidījās celties kājās sapulcē, un sapulces vairs nenotika.
Kāds cits vīrs, Cūkas Žoklis, sāka turēt kazas. Viņš bija padzirdis, ka tā darot gaļas ēdāji, un drīz vien viņam jau bija daudzi kazu bari. Vīri, kuriem nebija zemes un ventera un kuri citādi būtu cietuši badu, priecājās, ka varēja strādāt pie Cūkas Žokļa, kopt viņa kazas, sargāt tās no meža suņiem un tīģeriem un dzīt uz ganībām kalnos. Par to Cūkas Žoklis deva tiem ēst kazu gaļu un valkāšanai kazu ādas, un dažreiz tie kazu gaļu iemainīja pret zivīm, labību un sulīgām saknēm.