Tajā laikā tad sāka taisīt naudu. Jūras Lauva bija pirmais, kas to sadomāja, un viņš par to apspriedās ar Suņa Zobu un Lielo Taukumu. Jo, redziet, šie trīs cilvēki bija tie, kuri saņēma nodevas no itin visa, ko ieguva Jūras ielejā. No katriem trim groziem labības viens piederēja viņiem, viena zivs no katrām trim, viena kaza no katrām trim. Par to viņi atkal baroja sargus un vērotājus, bet pārējo paturēja paši. Dažreiz, kad bija ķēries liels zivju loms, viņi pat nezināja, ko iesākt ar savu daļu. Tad nu Jūras Lauva lika sievietēm taisīt naudu no gliemežvākiem — gatavot mazas, apaļas ripiņas ar caurumiņu vidū, un visas tās bija jānoslīpē gludas un glītas. Ripiņas savēra virtenēs, un šīs virtenes sauca par naudu.
Katrai virtenei bija trīsdesmit vai arī četrdesmit zivju vērtība, bet sievietes, kas izgatavoja pa virtenei dienā, dabūja katra divas zivis. Šīs zivis nāca no Suņa Zoba, Lielā Taukuma un Jūras Lauvas tiesas, ko viņi par trim nebija spējuši apēst. Tātad visa nauda ari piederēja viņiem. Tagad viņi noteica Trim Kājām un citiem zemes turētājiem, ka savu daļu no labības un saknēm viņi ņemšot naudā. Mazajam Pendērim, — ka savu dalu zivju viņi ņemšot naudā, un Cūkas Žoklim, — ka savu daļu kazu un siera viņi ņemšot naudā. Tāpat, ja cilvēks,
kam pašam nekā nebija, strādāja pie tāda, kuram kas bija, par to viņam maksāja naudu. Ar šo naudu viņš varēja pirkt labību un zivis, gaļu un sieru. Un Trīs Kājas un visi, kuriem kas piederēja, maksāja Suņa Zobam, Jūras Lauvam un Lielajam Taukumam viņu tiesu nauda. Tie atkal maksāja sargiem un vērotājiem naudā, bet sargi un vērotāji savu barību pirka par naudu. Un, ta kā nauda bija lēta, Suņa Zobs pieņēma daudz vairāk vīru par sargiem. Tomēr naudu bija viegli iztaisīt, un daži vīri paši sāka gatavot naudu no gliemežvākiem. Bet sargi dūra viņus ar šķēpiem un šāva ar bultām, jo viņi mēģināja ārdīt cilti. Ļauns darbs esot ārdīt cilti, jo tad gajas ēdāji nākšot pāri kalnu grēdai un visus nokaušot.
Lielais Taukums bija dieva balss, bet viņš pieņēma Lauzto Ribu un iecēla par priesteri, tā ka šis nu kļuva par Lielā Taukuma balsi un runāja viņa vietā. Un abiem atkal bija citi vīri, kas tiem kalpoja. Tāpat arī Mazais Pendēris un Trīs Kājas, un Cūkas Žoklis turēja sev vīrus, lai tie arvien gulšņavātu saulē ap viņu stiebru būdām, iznēsātu ziņas viņu uzdevumā un dotu tālāk viņu pavēles. Un arvien vairāk un vairāk vīru tika atrauti no darba, tā ka tiem, kas palika, vajadzēja strādāt grūtāk nekā agrāk. Rādījās, ka visi kāro nekā nestrādāt un cenšas atrast ceļus, kā likt citiem strādāt viņu labā. Greizā Acs atrada šādu ceļu. Viņš pirmoreiz no labības izvārīja ugunsdziru. LIn pēc tam viņš vairs nestrādāja, jo klusībā bija sarunājis ar Suņa Zobu, Lielo Taukumu un citiem dižajiem, un tika nolemts, ka viņš būs vienīgais, kas taisīs ugunsdziru. Bet Greizā Acs nestrādāja pats. Cilvēki vārīja dziru viņa vietā, un viņš maksāja tiem naudā. Tad viņš pārdeva ugunsdziru par naudu, un visi vīri pirka. Un daudzas virtenes viņš par to deva Suņa Zobam un Jūras Lauvam, un visiem tiem dižajiem.
Lielais Taukums un Lauztā Riba aizstāvēja Suņa Zobu, kad tas ņērna sev otro sievu un pēc tam trešo sievu. Viņi teica, ka Suņa Zobs esot citāds nekā pārējie cilvēki un par viņu augstāks esot vienīgi dievs, ko Lielais Taukums turēja savā tabu būdā, un pats Suņa Zobs arī tā teica, un viņš gribot zināt, kas šie tādi esot, ka uzdrīkstoties kurnēt, un kas šiem daļas, cik sievu viņš
ņemot. Suņa Zobs bija iztaisījis lielu laivu, un viņš atrāva no darba vēl vairāk vīru, kas tagad nedarīja nekā, tikai zvilnēja piesaulē, gaidīdami, kad Suņa Zobs kāps laivā, lai tad airētu viņa vietā. Un viņš iecēla Tīģera Ģīmi par vadoni visiem sargiem, tā ka Tīģera Ģīmis kļuva viņa labā roka, un, ja viņam kāds cilvēks nepatika. Tīģera Ģīmis to nonāvēja viņa vietā. Un Tīģera Ģīmis tāpat iecēla kādu citu vīru par savu labo roku, lai tas dod tālāk viņa komandas un nogalina viņa vietā.
Bet tas bija ļoti dīvaini: jo dienas, jo mēs, atlikušie, strādājām smagāk un smagāk, tomēr ko ēst mums iznāca arvien mazāk un mazāk.
— Bet tās kazas un labība, un sulīgās saknes, un" zivju venteris, — ierunājās Tumsā Bailīgais, — kā tad ar to visu? Vai tad tiešām trūka barības, ko cilvēks varētu iegūt ar savu darbu?
— Taisni tā, — Garā Bārda apliecināja. — Trīs vīri pie ventera gan noķēra vairāk zivju nekā visa cilts kopā tos laikus, kad ventera vēl nebija. Bet vai es neteicu, ka mēs bijām muļķi? Jo vairāk barības varējām iegūt, jo mazāk barības dabūjām ko ēst.
— Bet vai tad nebija skaidri redzams, ka visu noēd tie nedaudzie cilvēki, kas neko nestrādā? — Dzeltenā Galva vaicāja.
Garā Bārda skumīgi palocīja galvu. — Suņa Zoba suņi bija gaļas pierijušies līdz acīm, tāpat arī vīri, kas slaistījās saulē, nekā nedarīdami, vai plīsa aiz treknuma, un tomēr tai pašā laikā mazi bērniņi vakaros iemiga šņukstēdami, jo viņus mocīja izsalkums.
Stāstījums par badu bija ierosinājis Brieža Skrējēju izplēst no lāča krietnu pikuci gaļas, uzdurt uz iesma un apcepināt virs oglēm. Lūpas šmakstinādams, viņš to kāri notiesāja, kamēr Garā Bārda turpināja:
— Kad mēs sākām kurnēt, Lielais Taukums cēlās kājās un, runādams ar dieva balsi, sacīja, ka dievs esot izredzējis gudros vīrus, lai tikai viņiem piederētu zeme un kazas, zivju venteri un ugunsdzira, un ka bez šiem gudrajiem vīriem mēs visi būtu palikuši tīrie meža zvēri — tāpat kā tajās dienās, kad vēl dzīvojām kokos.