Un tad piecēlās kāds, kas bija tapis par dziesmu dziedoni karalim. Sauca viņu par Blakti, jo viņš bija sīka auguma un neglīta paskata lempis, neizcēlās ne ar strādāšanu, ne arī ar varoņdarbiem. Viņš gan ļoti cienīja vistreknākos smadzeņu kaulus, vislabākās zivis, tikko slauktu kazas pienu, pirmos graudus, kas nāca gatavi, un ērtāko vietiņu pie ugunskura. Un tā nu, kļuvis par karaļa dziedoni, viņš bija atradis iespēju nekā nedarīt, tikai baroties resnumā. Un, kad cilvēki sāka kurnēt arvien vairāk un vairāk un daži pat jau svieda ar akmeņiem uz karaļa stiebru būdu, Blakts nodziedāja dziesmu par to, cik labi gan esot būt zivju ēdājam. Savā dziesmā viņš stāstīja, ka zivju ēdāji esot dieva izredzētie un pie tam viskrietnākie cilvēki, kādus vien dievs radījis. Gaļas ēdājus viņš apdziedāja par cūkām un vārnām un dziesmās stāstīja, cik jauki un krietni gan esot, ja zivju ēdāji ejot cīnīties un mirt, darīdami dievam patīkamu darbu, proti, apkaudami gaļas ēdājus. Viņa dziesmas vārdi mūs apsvilināja kā uguns, un mēs paši lūgšus lūdzāmies, lai ved mūs pret gaļas ēdājiem. Un mēs aizmirsām, ka ciešam badu, aizmirsām, kālab esam kurnējuši, un bijām laimīgi, kad Tīģera Ģīmis veda mūs pāri kalnu grēdai, kur mēs tad nonāvējām daudzus gaļas ēdājus un jutāmies apmierināti.
Tomēr dzīve Jūras ielejā itin nemaz nevērtās uz labo pusi. Barību varēja iegūt, vienīgi strādājot Trim Kājām, Mazajam Pendērim vai Cūkas Žoklim; jo nebija jau vairs zemes, kur cilvēks varētu sēt labību pats savai iztikai. Un bieži vien vīru, kas kāroja darba, bija vairāk, nekā Trim Kājām un tiem citiem vajadzēja darbam. Tā nu šie vīri staigāja badā, tāpat kā viņu sievas, bērni un viņu vecās māmuļas. Tīģera Ģīmis teica — viņi varot nākt par sargiem, ja gribot, un daudzi to arī darīja, un, pēc tam viņiem vairs nevajadzēja darīt nekādu citu darbu kā vien badīt ar šķēpiem tos vīrus, kas strādāja un šķendējās, ka jābaro tik daudzi slaisti.
Un, kad tik vien mēs lūkojām gremzties, Blakts allaž uzdziedāja jaunu dziesmu. Dziesmā viņš stāstīja, ka Trīs Kājas, Cūkas Žoklis un tie citi diženie esot stipri vīri, tālab tad arī viņiem pienākoties tik daudz. Viņš stāstīja: laimīgiem mums jābūt, ka mūsu vidū ir šadi stipri vīri, citādi mēs iznīktu paši savā niecīgumā vai arī gaJas ēdāji mūs apkautu. Tālab mums jābūt laimīgiem, ka drīkstam dot šiem stiprajiem vīriem visu, kas vien tiem gadās pa rokai. Un Lielais Taukums, un Cūkas Žoklis, un Tīģera Ģīmis, un visi tie pārējie teica, ka tā esot tīra patiesība.
«Nu, labi,» sacīja Garais Ilknis, «tad es arī gribu būt stiprs vīrs.» Un viņš sadabūja sev labību, sāka vārīt ugunsdziru un pārdot to par naudas virtenēm. Un, kad Greizā Acs sāka gausties par to, Garais Ilknis atteica, ka nu viņš pats esot stiprs vīrs un Greizajai Acij, ja šis vēl te tarkšķēšot, viņš izdauzīšot smadzenes no galvas. Greizā Acs nu sabijās un aizgāja apspriesties ar Trim Kājām un Cūkas Žokli. Un visi trīs devās aprunāties ar Suņa Zobu. Un Suņa Zobs teica dažus vārdus Jūras Lauvam, un Jūras Lauva aizsūtīja ziņnesi ar vēsti Tīģera Ģīmim. Un Tīģera Ģīmis nosūtīja savus sardzes vīrus, kas nodedzināja Garā Ilkņa būdu līdz ar visu ugunsdziru, ko tas bija izvārījis. Tad tie vēl nokāva viņu pašu un visu viņa ģimeni. LIn Lielais Taukums teica, ka tas esot labi darīts, un Blakts nodziedāja jaunu dziesmu par to, cik labi esot ievērot likumu un cik jauka zeme esot Jūras ieleja, un par to, ka ikvienam vīram, kas mīlot jūras ieleju, vajagot iet un kaut ļaunos gaļas ēdājus. Un atkal viņa dziesma bija tikpat kā uguns mūsu dzīslās, un mēs aizmirsām kurnēt.
Tas bija ļoti dīvaini. Kad Mazais Pendēris piezvejoja pārāk daudz, tā ka viņam nāktos pārdot lielu lērumu zivju par nelielu naudu, viņš sameta daudz zivju atpakaļ jūrā, lai par tām, kas atlika, ļaudis dotu vairāk naudas. Un Trīs Kājas bieži atstāja daudzus lielus tīrumus atmata, lai par savu labību varētu prasīt vairāk naudas. Un sievietēm, kas no gliemežvākiem gatavoja tik daudz - naudas, cik jau nu tās vajadzēja pirkšanai, Suņa Zobs tagad lika pārtraukt naudas taisīšanu. Un sievietēm aptrūka darba, tāpēc viņas stājās vīriešu vietā. Es strādāju pie ventera un katras piecas dienas saņēmu vienu naudas virteni. Bet tagad šo darbu darīja mana māsa un dabūja vienu naudas virteni ik pa desmit dienām. Sievietes strādāja par daudz lētāku maksu, un barības bija mazāk, bet Tīģera Ģīmis skubināja, lai mēs iestājoties sargos. Es tomēr nevarēju tikt par sargu, jo kliboju ar vienu kāju, un Tīģera Ģīmis mani neņēma. Un tādu kā es bija vēl daudz. Mēs bijām izpostīti vīri, un vienīgais, kas mums atlika, — diedelēt darbu vai glabāt bērnus, kamēr sievietes strādāja.
Arī Dzeltenā Galva, klausoties stāstā, sāka just ēstgribu, un viņš arī apcepināja uz oglēm gabalu lāča gaļas.
— Bet kāpēc tad jūs nesacēlāties, jūs visi kopā, un nenositāt Trīs Kājas un Cūkas Žokli, un Lielo Taukumu, un visus tos pārējos, lai jums būtu diezgan ko ēst? — Tumsā Bailīgais ievaicājās.
— Tāpēc, ka mēs to nesapratām, — Garā Bārda atbildēja. — Bija taču tik daudz cita par ko domāt, un tāpat bija vēl sargi, kas durstīja mūs ar šķēpiem, un Lielais Taukums, kas runāja par dievu, un Blakts, kas dziedāja jaunas dziesmas. Un, ja arī kāds iedomājās pareizo ceļu un pastāstīja par to, Tīģera Ģīmis un sargi saņēma viņu ciet un piesēja ārā pie klintīm bēguma laikā, lai kāpjošie ūdeņi viņu noslīcinātu.
Jā, tā nauda gan bija viena savāda lieta. Tā līdzinājās Blakts dziesmām. Likās, it kā viss būtu kārtībā, tomēr nebija vis, un grūti mums bija to izprast. Suņa Zobs sāka vākt visu naudu pie sevis. Viņš krāva to liela kaudzē kādā stiebru būdā un nolika sargus, kas lai sarga to dienu un nakti. Un, jo vairāk naudas viņš sagāza šai būdā, jo dārgāka tā kļuva, tā ka cilvēkam, lai nopelnītu virteni naudas, vajadzēja strādāt daudz ilgāk nekā agrāk. Tad vēl allaž vien tika runāts par karu ar gaļas ēdājiem, un 'Suņa Zobs un Tīģera Ģīmis pieblīvēja daudzas būdas ar labību, žāvētām zivīm, kūpinātu kazas gaļu un sieru. Un, tā kā barība šeit krājās gubām vien, tad cilvēkiem nepietika ko ēst. Bet kas par to? Tiklīdz ļaudis sāka gremzties pārāk skaļi, Blakts nodziedāja jaunu dziesmu, un Lielais Taukums teica: tas esot dieva vārds, ka mums jānogalina gaļas ēdāji, un Tīģera Ģīmis veda mūs pāri kalnu grēdai, kur tad mēs kāvām un mūs kāva. Es nebiju pietiekoši labs, lai kļūtu par sargu un, taukus audzēdams, zvalstītos piesaulē, bet, kad mēs rīkojām karu, tad Tīģera "Ģīmis ņēma mani pretī atplestām rokām. Un, kad bijām apēduši visu būdās sakrāto barību, mēs pārtraucām karošanu un nācām atpakaļ strādāt, lai atkal vāktu barību kaudzēs.