— Ta nu gan jūs visi bijāt stulbi, — Brieža Skrējējs piemetināja.
— Tad mēs visi no tiesas bijām stulbi, — Garā Bārda piekrita. — Dīvaini gan tas viss bija. Dzīvoja tāds Šķeltais Deguns. Viņš sacīja, ka viss notiekot nepareizi. Viņš teica, — tas esot tiesa, ka stipri mēs kļuvuši, tikai salikdami savus spēkus kopā. Un vēl viņš teica, ka toreiz, kad dibinājām cilti, pareizi bijis apšķibīt spēku cilvēkiem, kuru spēks ciltī dara citiem pāri, — nu tādiem, kas dauza savu brāļu galvas un zog savu brāļu sievas. Bet tagad, viņš teica, cilts vairs nekļūstot stiprāka, tā topot vājāka, jo uzradušies vīri ar pavisam citādu spēku, kas kaitējot ciltij, — vīri, kuriem esot zemes spēks, kā Trim Kājām, kuriem esot ventera spēks, kā Mazajam Pendērim, un kuriem esot kazu gaļas spēks, kā Cūkas Žoklim. Un nu mums pašiem jāgādā, — tā Šķeltais Deguns teica, — lai šiem vīriem tiktu atņemts viņu ļaunais spēks; vajagot izdarīt tā, lai viņi ietu strādāt — itin visi un lai ēst nedabūtu neviens, kas nestrādā.
Un Blakts nodziedāja citu dziesmu par tādiem cilvēkiem kā Šķeltais Deguns, kuri gribot iet atpakaļ un atkal dzīvot kokos.
Tomēr Šķeltais Deguns tā nedomāja; viņš negribot vis iet atpakaļ, bet uz priekšu; cilvēki esot stipri kļuvuši vienīgi tad. kad salikuši savus spēkus kopā; un, ja zivju ēdāji saliktu savus spēkus kopā ar gaļas ēdāju spēkiem, tad nebūtu vairs karošanas un nevajadzētu vairs ne vērotāju, ne sargu, un tad visi vīri strādātu un barības būtu tik daudz, ka nevienam nevajadzētu strādāt ilgāk par divām stundām dienā. -
Tad Blakts dziedāja atkal, un viņš dziedāja, ka Šķeltais Deguns esot slinks, un vēl viņš nodziedāja «Dziesmu par bitēm». Tā bija savāda dziesma, un tie, kas to klausījās, kļuva gluži traki, tīri kā sadzērušies stipru ugunsdziru. Dziesmā bija runa par bišu saimi un par laupītāju lapseni, kas atnākusi dzīvot kopā ar bitēm un nozagusi tām visu medu. Lapsene bijusi slinka un stāstījusi bitēm, ka strādāt nemaz nevajagot; bez tam viņa pierunājusi tās turēt draudzību ar lāčiem, kas nemaz neesot medus zagļi, bet gan ļoti labi draugi. Blakts dziedāja aplinku vārdos, lai tie, kas klausījās, saprastu, ka bišu saime ir Jūras ielejas cilts, ka lāči ir gaļas ēdāji un slinkā lapsene — Šķeltais Deguns. Un, kad Blakts dziedāja tālāk, ka bites tikām klausījušas lapsenei, kamēr visa saime gandrīz iznīkusi, ļaudis ņurdēja un rūca, un, kad Blakts dziedāja, ka beidzot labās bites sacēlušās un lapseni nodūrušas, ļaudis ķēra no zemes akmeņus un svieda ar tiem Šķeltajam Degunam, līdz viņš bija beigts un nekas vairāk no viņa nebija redzams kā vien akmeņu kaudze, ko tie bija sametuši viņam virsū. Un daudzi nabaga ļautiņi, kam strādāt nācās ilgi un smagi un kam trūka ko ēst, tāpat palīdzēja sviest ar akmeņiem Šķeltajam Degunam.
Un pēc Šķeltā Deguna nāves bija vairs tikai viens vīrs, kas uzdrīkstējās celties kājās un izteikt savas domas, un tas bija Spalvotais Vaigs. «Kur ir stipro spēks?» viņš prasīja. «Mēs paši esam šis spēks, mēs visi kopā, un mēs esam stiprāki par Suņa Zobu un Tīģera Ģīmi, un Trim Kājām un Cūkas Žokli, un visiem tiem pārējiem, kas neko nestrādā, bet ēd daudz un novārdzina mūs ar savu spēku, jo tas ir ļauns spēks. Cilvēki, kas ir vergi, nav stipri. Ja cilvēks, kurš pirmais atrada, kur noder uguns un kā to izlietot, būtu izmantojis šo savu spēku, mēs visi būtu viņa vergi, tāpat kā šodien esam vergi Mazajam Pendērim, kas atrada, kur noder venteris un ka to izlietot, un tiem cilvēkiem, kas atrada, kur noder zeme, kazās un ugunsdzira un kā tās izlietot. Agrāk mēs dzīvojām kokos, mani brāļi, un neviens cilvēks nejutās drošībā. Bet tagad mēs vairs necīnāmies savā starpā. Mēs esam salikuši savus spēkus kopā. Tad necīnīsimies vairs arī ar gaļas ēdājiem! Liksim kopā savus spēkus ar viņu spēku! Tad mēs tiešām būsim stipri. Un tad mēs visi kopīgi, zivju ēdāji ar gaļas ēdājiem, dosimies medībās un medīsim tīģerus un lauvas, vilkus un meža suņus, bet savas kazas ganīsim pa visām nogāzēm, un visās augsto kalnu ielejās sēsim labību un stādīsim sulīgus sakņaugus. Tajā dienā mēs būsim tik stipri, ka visi meža zvēri bēgs no mums un ies bojā. Nekas mums nevarēs turēties pretī, jo katra vīra spēks būs visu cilvēku spēks visā pasaulē.»
Tā runāja Spalvotais Vaigs, un viņi to nonāvēja, jo tas esot mežonīgs cilvēks, viņi teica, un gribot iet atpakaļ un dzīvot kokā. Tas bija ļoti dīvaini. Kad tikai kāds vīrs cēlās un gribēja iet uz priekšu, visi tie, kas stāvēja uz vietas, teica, -ka viņš ejot atpakaļ un Viņu vajagot nokaut. Un nabaga ļautiņi palīdzēja to nomētāt ar akmeņiem un tapa par muļķiem. Mēs visi bijām muļķi, tikai ne tie, kas bija resni un neko nestrādāja. Muļķus dēvēja par gudriem, bet gudros nomētāja ar akmeņiem. Cilvēkiem, kas strādāja, trūka ko ēst, bet cilvēki, kas nestrādāja, pārēdās.