Un cilts pamazām zaudēja spēkus. Bērni bija vārgi un slimīgi. Un, tā kā mēs nekad kārtīgi nepaēdām, mūsu vidū ieviesās savādas slimības un mēs mirām kā mušas. Un tad gaļas ēdāji mums uzbruka. Pārāk bieži mēs bijām sekojuši Tīģera Ģīmim pāri kalnu grēdai un situši tos. Tagad viņi nāca atmaksāt ar asinīm. Mēs bijām pārāk vārgi un slimi, lai spētu nosargāt lielo mūri. Un viņi mūs apkāva, visus no vietas, izņemot nedaudzas sievietes, kuras aizstiepa sev līdzi. Mēs ar Blakti izbēgām, un es slēpos vismežonīgākajos nostūros, sāku medīt dzīvniekus un vairs nestaigāju izsalcis. Es nozagu sev sievu no gaļas ēdājiem un apmetos uz dzīvi augsto kalnu alās, kur viņi nevarēja mani atrast..Mums bija trīs dēli, un katrs dēls nozaga sev sievu no gaļas ēdājiem. Un pārējo jūs jau zināt, — jo vai gan jūs neesat manu dēlu dēli?
— Bet Blakts? — Brieža Skrējējs taujāja.- — Kas notika ar viņu?
— Viņš aizgāja dzīvot pie gaļas ēdājiem un kļuva paf dziesmu dziedoni karalim. Tagad viņš ir vecs, bet dzied vēl arvien tās pašas vecās dziesmas; un, ja kāds vīrs ceļas, lai ietu uz priekšu, viņš dzied, ka tas soļojot atpakaļ un gribot dzīvot kokā.
'Garā Bārda iebāza roku lāča iekšās un ar bezzobainām smaganām sāka zelēt nieru tauku piku.
— Kādu dienu, — viņš piebilda, apslaucīdams rokas gar sāniem, — visi muļķi būs apmiruši, un tad visi dzīvie varēs iet uz priekšu. Viņiem piederēs stipro spēks, un
viņi saliks savus spēkus kopa, tā ka visā pasaulē neviens cilvēks vairs necīnīsies ar otru. Uz mūriem vairs nebūs ne vērotāju, ne sargu. Un visus medījamos zvērus nomedīs, un, kā teica Spalvotais Vaigs, pa visām kalnu nogāzēm ganīsies kazas, un visas augstās kalnu ielejas būs apsētas ar labību un apstādītas ar sulīgiem sakņaugiem. Un visi cilvēki būs brāļi, un neviens cilvēks vairs laiski nevalstīsies saulē, lai viņa biedri to baro. Un tas viss notiks tajā laikā, kad muļķi būs beigti un kad vairs nebūs neviena dziedoņa, kas stāvēs uz vietas un dziedās «Dziesmu par bitēm». Bites jau nav cilvēki.
DĪVAINS STARPGADĪJUMS
Kapitālists jeb rūpniecības oligarhs Rodžers Vandervnters, kas minēts šinī stāstījumā, identificēts kā devītais Vandervoteru ģimenes līnijā, kuri simtiem gadu kontrolēja visas kokvilnas fabrikas Dienvidos. 5ā Rodžera Vandervotera uzplaukuma laiks bija pēdējie gadu desmiti divdesmit sestajā gadsimtā pēc Kristus; tas ir piektais gadsimts šausmīgajā rūpniecības oligarhijā, kura uzzēla uz iepriekšējās, republikāniskās iekārtas drupām.
No būtiskiem pierādījumiem esam smēluši neapšaubāmu informāciju, ka turpmāk iespiesto stāstījumu nav bijis atļauts uzrakstīt līdz pat divdesmit devītajam gadsimtam. Attiecīgajā periodā ne tikvien bija ar likumu noliegts rakstīt vai iespiest šāda satura sacerējumus, bet strādnieku šķira ari bija tik neizglītota, ka tikai retos gadījumos tās pārstāvji pārvaldīja prasmi lasīt un rakstīt. Tas bija drūms periods, kad vara piederēja pārcilvēkam, pēc kura
terminoloģijas lielā ļaužu masa tika raksturota ar vārdu «lopu, bars». Jebkuru izglītību uzlūkoja ar nepatiku un centās iznīdēt. Sā perioda noteikumu krājumos var uziet ziņas par melno likumu, - kas par ikviena jebkuras šķiras cilvēka vislielāko pārkāpumu izsludināja pat tikai mēģinājumu mācīt alfabētu kādam strādnieku šķiras loceklim. Tik stingri norobežot izglītību vienīgi par valdošās šķiras privilēģiju bija nepieciešdms, ja šī šķira gribēja palikt pie varas.
Visa iepriekš aprādītā rezultātā attīstījās profesionāli stāstu teicēji. Sos stāstu teicējus algoja oligarhija, un viņu teiktie stāsti bija leģendāri, mītiski, romantiski un pilnīgi nekaitīgi. Tomēr brīvības gars nekad pilnībā neiznīka, un aģitatori, izlikdamies par stāstu teicējiem, sludināja vergu šķirai sacelšanos. Ka šeit ievietoto stāstu oligarhi bija aizlieguši, to mēs esam pārbaudījuši Eš- berijas kriminālpolicijas tiesas sēžu protokolos, pēc kuriem 2734. gada 27. janvāri kāds Džons Tarnijs atzīts par vainīgu šā stāsta atstāstīšanā strādnieku dzertuvē un notiesāts uz pieciem gadiem spaidu darbos boraka raktuvēs Arizonas tuksnesī. — Izdevēja p iez i m e.
Dīvains starpgadījums
Uzklausiet, mani brāļi, nu es jums pastāstīju stāstu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, un Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs sava kunga un saimnieka — elles suņa Ro- džera Vandervotera fabrikā. Šo fabriku dēvēja par «Pekles zaņķi» … protams, tā to sauca vergi, kas tajā strādāja, un, manuprāt, tie jau nu zināja vislabāk; tā atradās Kjngsberijā, pilsētas pretējā pusē, nevis tajā, kur stāvēja Vandervotera vasaras pils. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberija? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir ļoti bēdīgi. Tas ir tāpēc, ka jūs neapzināties esam vergi. Kad būšu pastāstījis jums šo stāstu, man gribētos nodibināt jūsu vidū pulciņu, kur jūs mācītos lasīt rakstītus un iespiestus vārdus. Mūsu kungi lasa un raksta, viņiem pieder daudz grāmatu, un tālab arī viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un neko nestrādā. Kad smagā darba strādnieki iemācīsies lasīt un rakstīt — itin visi, — viņi kļūs stipri; šo spēku viņi izlietos, lai sarautu savas važas, un tad vairs nebūs ne kungu, ne vergu.
Kingsberija, mani brāļi, atrodas vecajā Alabāmas štatā. Jau trīssimt gadu Vandervoteriem pieder Kingsberija ar visiem vergu laidariem un fabrikām, kā arī vergu laidari un fabrikas daudzās citās vietās un štatos. Jūs jau esat dzirdējuši par Vandervoteriem — kurš gan -nebūtu dzirdējis? — bet nu es jums pastāstīšu par viņiem šo to tādu, ko jūs vēl nezināt. Pats pirmais Van- dervoters bija vergs, tāpat kā jūs un es. Vai sapratāt? Viņš bija vergs, bet tas bija vairāk nekā pirms trīssimt gadiem. Viņa tēvs bija atslēdznieks Aleksandra Barela vergu laidarā, bet māte — veļas mazgātāja tajā pašā laidarā. Par to nevar būt nekādu šaubu. Stāstu jums tīru patiesību. Tā ir vēsture. Tas ir iespiests — līdz pēdējam vārdam — mūsu kungu vēstures grāmatās, kuras jūs nevarat izlasīt, jo jūsu kungi negrib ļaut jums mācīties lasīt. Paši varat saprast, kālab viņi negrib ļaut jums mācīties lasīt, ja jau grāmatās rakstītas tādas lietas. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs lasīsiet šādas lietas, jums zudīs bijība pret jūsu kungiem, un tas taču būtu ļoti bīstami … jūsu kungiem. Bet es to zinu, jo protu lasīt, un es jums pastāstīšu, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grāmatās.