Pirmā Vandervotera vārds nebija Vandervoters; viņu sauca par Vendžu — Bilu Vendžu, un viņš bija atslēdznieka Jerdžisa Vendža un veļas mazgātājas Lores Kārn- lijas dēls. Jaunais Bils Vendžs bija spēcīgs. Viņš būtu varējis palikt pie vergiem un vest tos uz brīvību; tomēr to viņš nedarīja, viņš pakalpoja kungiem, un par to viņam labi samaksāja. Savu kalpošanu viņš sāka jau no mazotnes, kļūdams par spiegu dzimtajā vergu laidarā. Ir zināms, ka viņš ziņojis pats par sava tēva dumpīgajiem izteicieniem. Tas ir patiess notikums. Pats savām acīm esmu to lasījis protokolos. Viņš bija pārāk noderīgs vergs, lai paliktu vergu laidarā. Aleksandrs Barels viņu izņēma no turienes vēl puikas gados, un viņam tika iemācīts lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja vēl daudz ko citu un tad ieskaitīja valdības slepenajā dienestā. Protama lieta, ka viņš vairs nevalkāja verga drēbes, ja nu tikai tajās reizēs, kad pārģērbies lūkoja izdibināt vergu noslēpumus un sazvērestības. Tas bija viņš, toreiz tikai astoņpadsmit gadu vecs, kas noveda līdz tiesai un nāves sodam elektriskajā krēslā lielo varoni un labo biedru Ralfu Džeikobusu. Skaidrs, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet tas jums būs jaunums, ka nāvē viņu noveda pirmais Vandervoters, kura vārds tolaik bija Vendžs. Es to zinu. Par to esmu lasījis grāmatās. Grāmatās lasāms vēl daudz kas tikpat interesants.
Pēc tam kad Ralfs Džeikobuss bija miris kauna pilnā nāvē, Bila Vendža vārds uzsāka savas dauzdkārtējās izmaiņas. Tālu un plaši viņš kļuv.a pazīstams ar iesauku «Blēdīgais Vendžs». Slepenajā dienestā viņš kāpa augstu, un viņam atlīdzināja bagātīgi, tomēr kungu šķiras loceklis viņš neskaitījās. Vīrieši jau bija ar mieru, ka viņš par tādu kļūtu, bet kungu šķiras sievietes atteicās Blēdīgo Vendžu pieņemt par savējo. Blēdīgais Vendžs lieliski kalpoja saviem kungiem. Pats viņš bija cēlies no vergiem un labi pazina vergu paražas. Viņu nevarēja apmānīt. Tajās dienās vergi bija dūšīgāki nekā tagad, tie allaž vien centās iegūt brīvību. Un Blēdīgais Vendžs bija visur, uzokšķerēja visus viņu nodomus un sazvērestības, izjaukdams visus šos nodomus un sazvērestības un nogādādams vergu vadoņus uz elektriskā krēsla. 2255. gadā viņa vārdu apmainīja vēlreiz. Tas bija tajā gadā, kad izcēlās lielais dumpis. Novados, kas atrodas rietumos no Klinšu kalniem, septiņpadsmit miljoni vergu drosmīgi centās pārvarēt savus kungus. Kas zina — varbūt, ja nedzīvojis Blēdīgais Vendžs, viņiem būtu laimējies? Bet Blēdīgais Vendžs dzīvoja — un pie tam ļoti rosīgi. Šo notikumu laikā kungi piešķīra viņam virspavēlnieka varu. Pēc astoņiem cīņas mēnešiem bija apkauti miljons trīsimt piecdesmit tūkstoši vergu. Vendžs, Bils Vendžs, Blēdīgais Vendžs, tos nokāva, viņš apspieda lielo dumpi. Viņu izšķērdīgi atalgoja, un viņa rokas bija tik sarkanas no vergu asinīm, ka pēc tam viņu sauca par Asiņaino Vendžu. Redziet nu, mani brāļi, cik daudz interesanta var atrast grāmatās, ja vien prot tās lasīt. Un varu jums apzvērēt — grāmatās ir arī daudz kas cits, pat vēl interesantāks. Un, ja vien jūs gribētu mācīties kopā ar mani, gada laikā jūs paši varētu lasīt šīs grāmatas — ko nu, jau pēc sešiem mēnešiem dažs labs no jums spētu pats tās izlasīt.
Asiņainais Vendžs piedzīvoja sirmu vecumu, un visu laiku līdz pat pēdējām mūža dienām kungi viņu aicināja savās domēs; tomēr par kungu tie yiņu nepadarīja. Viņš taču, redziet, savas acis bija atvēris vergu laidarā. Tomēr atalgojums viņam bija, ak vai, cik lielisks! Viņam piederēja ducis piļu, kur dzīvot. Viņam, kas pats nebija kungs, piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā viņam stāvēja milzīga izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un arī vesela sala okeānā bija viņa īpašums — desmittūkstoš vergu tajā lēja sviedrus kafijas plantācijās. Tomēr vecuma dienās viņš bija vientuļš, jo dzīvoja atšķirti, brāļu vergu ienīsts, bet tie, kam viņš kalpoja, uzlūkoja viņu no augšas un atteicās kļūt par brāļiem. Kungi to nicināja, — tālab ka dzimis verdzībā. Viņš mira bezgalīgi bagāts, bet mira šausmīgā nāvē, sirdsapziņas spīdzināts, nožēlodams'visu, ko darījis un nolādēdams savu asinīm aptraipīto vārdu.
Bet viņa bērniem bija cits liktenis. Tie nebija dzimuši vergu laidarā, un ar toreizējā galvenā oligarha Džona Morisona īpašu likumu tos paaugstināja par kungu šķiras piederīgajiem. Ar to tad arī Vendža vārds pazuda no vēstures lappusēm. Tas pārvērtās par Vandervoterū, un Džesons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva Džesons Vandervoters, Vandervoterū cilts dibinātājs. Bet 1as notika pirms trim gadu simteņiem, un šodienējie Vandervoteri aizmirsuši savu izcelšanos, iedomādamies, ka viņu miesas veidotas no pavisam citas vielas nekā jūsējās, manējās un visu pārējo vergu miesas. Bet es jums vaicāju: kā gan vergs var kļūt par cita verga kungu? Un kā gan verga dēls var kļūt par daudzu vergu kungu? Uz šiem jautājumiem nu jums jāatbild pašiem, tikai nepiemirstiet, ka iesākumā Vandervoteri bija vergi!