Un nu, mani brāļi, es atgriezīšos pie sava stāsta sākuma, lai paustu jums par Toma Diksona roku. Ro-
džera Vandervotera fabriku Kingsberijā pelnīti iesauca par «Pekles zaņķi», bet cilvēki, kas tajā mocījās, ka paši dzirdēsiet, bija tikai cilvēki. Tur mocījās arī sievietes un bērni, sīki, mazi bērniņi. Visiem, kas tur strādāja, pēc likuma pienācās parastās vergu tiesības, bet tikai pēc likuma, jo daudzas tiesības tiem atrāva abi Pekles zaņķa uzraugi Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.
Tas ir garš stāsts, bet to visu es jums nestāstīšu. Pastāstīšu tikai par roku. Pamatojoties uz likumu, no vergu bada algas ik mēnesi atvilka daļu, kas krājās kādā fondā. Šis fonds bija paredzēts palīdzībai tiem nabaga darba biedriem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai kam uzbrukusi slimība. Kā jūs paši no savas pieredzes zināt, šie fondi atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un tāpat arī Pekles zaņķa fondu pārzināja abi uzraugi — lai lāsts viņu piemiņai!
Nu, bet Kļensijs un Mansters izlietoja šo fondu paši savām vajadzībām. Kad strādniekiem notika nelaimes gadījumi, viņu biedri, kā jau tas parasts, pieprasīja aizdevumu no fonda; tomēr uzraugi atteicās izmaksāt. Ko lai vergi darītu? Viņiem gan bija tiesības likuma priekšā, bet pie likuma piekļūt viņi nevarēja. Tie, kas žēlojās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši labi zināt, kādā veidā šādus sodus izpilda: gan atvelkot soda naudas par sliktu darbu, kas nemaz nav slikts, gan rēķinot pārmērīgas cenas kompānijas veikalā, gan nekrietni apejoties ar vainīgā sievu un bērniem, gan arī iedalot silktas mašīnas, pie kurām ikviens, lai strādā kā strādādams, spiests mirt badu.
Vienreiz Pekles zaņķa vergi iesniedza sūdzību Van- dervoteram. Bija tieši tas gadalaiks, kad viņš mēdza dažus mēnešus pavadīt Kingsberijā. Kāds vergs prata rakstīt; bija izgadījies, ka viņa māte pratusi šo mākslu un slepeni apmācījusi arī dēlu, tāpat kā pašas māte slepenībā bija iemācījusi to viņai. Tā nu šis vergs uzrakstīja kopēju lūgumu, kas ietvēra visas viņu sūdzības, un vergi visi parakstīja savus ķeksīšus. Un ar pienācīgajiem zīmogiem uz aploksnes kopējais lūgumraksts pa pastu tika nogādāts Rodžeram Vandervoteram. Bet Ro- džers Vandervoters nedarīja neko citu kā vien nosūtīja šo lūgumrakstu abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters pārskaitās. Nakti viņi uzrīdīja sargus vergu laidaram. Sargi bija bruņoti ar laužņiem. Stāsta, ka nākamajā dienā tikai puse vergu spējusi strādāt Pekles zaņķī. Tie visi bija pamatīgi sadauzīti. Vergs, kas prata rakstīt, bija tik briesmīgi sasists, ka nodzīvoja vairs tikai trīs mēnešus. Bet pirms nāves viņš vēl vienu reizi rakstīja, un tūlīt jūs dzirdēsiet, kālab tas notika.
Pēc četrām vai piecām nedējām vergam Tomam Dik- sonam siksna Pekles zaņķī norāva roku. Viņa darba biedri, kā jau parasti, pieprasīja viņam aizdevumu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā jau parasti, atteicās no fonda kaut ko izmaksāt. Vergs, kurš prata rakstīt un kuram jau tuvojās nāves stunda, no jauna uzrakstīja sūdzību par viņu ciešanām. So dokumentu nu iespieda Toma Diksona norautajā rokā.
Un nu gadījās, ka Rodžers Vandervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas otrā galā — ne jau ar tādu grūtu slimību, kādas uzbrūk jums un man, brāļi; nu, varbūt mazliet nelāga dūša vai arī galvas sāpes no pārāk dūšīgas ēšanas un pārāk pamatīgas dzeršanas. Tomēr viņam ar to pietika, jo viņš bija vārīgs un mīkstčaulīgs no rūpīgās lutināšanās. Šādi cilvēki, kas visu mūžu nodzīvo kā vatē ievīstīti, ir sevišķi vārgi un mīkstčaulīgi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vandervoters ar galvas sāpēm mocījās tikpat grūti — vai vismaz viņš ticēja, ka mokās tikpat grūti, kā Toms Diksons tiešām mocījās, kad viņam norāva roku līdz plecam.
Nejauši izrādījās, ka Rodžers Vandervoters aizrāvies ar dārzkopību un ka viņam savā fermā trīs jūdzes ārpus Kingsberijas izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ārkārtīgi lepojās ar savām jaunajām zemenēm un pats labprāt būtu aizbraucis apskatīt un noplūkt pirmās gatavās ogas, ja vien šim nebūtu uzkritusi tā slimošana. Šās slimošanas pēc tad nu viņš bija pavēlējis vecajam fermas vergam, lai tas pats savām rokām atnesot viņam pirmo kārbu ar gatavajām ogām. Visu to bija uzzinājuši no pils pļāpīgās traulai mazgātājas, kas pa naktīm nāca pārgulēt vergu laidarā. Plantācijas uzraugam pašam bija jāatnes šīs ogas, bet tas guļot ar pārlauztu kāju, jo mēģinājis iejāt jaunu zirgu. Naktī trauku mazgātāja to pavēstīja, un nu bija zināms, ka nākamajā dienā ogas tikšot nogādātas pilī. Tad nu Pekles zaņķa vergu laidara vīri, kas tiešām bija vīri, nevis žaķapastalas, noturēja apspriedi.
Vergs, kurš prata rakstīt un kurš pēc tam, kad bija sadauzīts ar lauzni, gulēja slims- pie miršanas, teica, ka aiznesīšot Toma Diksona roku; tik un tā, viņš teica, šim nāve jau klāt, kas tur pavisam, ja jāmirst kādu dienu agrāk. Tā nu tonakt pieci vergi slepšus aizlavījās no vergu laidara, kad sardze bija beigusi pēdējo apgaitu. Viens no tiem bija vergs, kurš prata rakstīt. Viņi gulēja cejmalas krūmos līdz pat priekšpusdienai, kad beidzot vecais fermas vergs brauca uz pilsētu, vezdams kungam dārgās ogas. Tā kā fermas vergs bija vecs un reimatisma savilkts, bet vergs, kurš prata rakstīt, arī bija stīvs un sakropļots no dauzīšanas, tad staigājot viņu ķermeņi kustējās ļoti līdzīgi. Vergs, kurš prata rakstīt, uzvilka vecā drēbes, uzmauca platmalaino cepuri dziļi pār acīm, uzrausās uz ratu sēdekļa un aizbrauca uz pilsētu. Veco fermas vergu visu dienu turēja krūmos sasietu līdz pat vakaram, tad pārējie viņu atraisīja un devīj,s atpakaļ už vergu laidaru, lai saņemtu savu sodu par to, ka atstājuši nometni.