Pa to laiku Rodžers Vandervoters, gaidīdams ogas, gulēja savā brīnišķīgajā guļamistabā — tur bija tādi brīnumi un tāda greznība, ka jūsu acis būtu apžilbušas un manējās tāpat, jo mēs tādu krāšņumu nekad neesam skatījuši. Vergs, kurš prata rakstīt, vēlāk esot stāstījis — šim licies, ka viņš ielūkojies paradīzē. Un kā gan ne? Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un mūžu šās guļamtelpas iekārtošanai, kamēr paši tie gulēja nejaukos midzeņos kā meža zvēri. Vergs, kurš prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lezena šķīvja, — Rodžers Vandervoters, rau, pats gribēja ar viņu aprunāties par šīm ogām.
Vergs, kurš prata rakstīt, grīļodamies pārvilka savu pusmirušo ķermeni pār brīnumaino telpu un nokrita ceļos pie Vandervotera guļvietas, izstieptās rokās turēdams tam priekšā paplāti. Ogu kaudzīti uz paplātes klāja lielas, zaļas lapas, un līdzās stāvošais sulainis norausa tās nost, lai Vandervoters varētu labāk redzēt. Un Rodžers Vandervoters, atbalstījies uz elkoņa, redzēja. Viņš redzēja svaigos, brīnišķīgos augļus guļam uz paplātes kā krāšņus dārgakmeņus, bet to vidū gulēja Toma Diksona roka — tāda, kā tā bija atrauta viņa ķermenim, protams gan, pamatīgi nomazgāta, mani brāļi, un tālab ļoti balta pret asinssārtajām ogām. Un tāpat viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos iespiesto lūgumrakstu, ko bija rakstījuši vergi no Pekles zaņķa.
— Ņemiet un lasiet! — teica vergs, kurš prata rakstīt. Un tai mirklī, kad kungs paņēma sūdzības rakstu, sulainis, kas līdz tam bija stāvējis sastindzis aiz pārsteiguma, trieca savu dūri ceļos nokritušajam vergam tieši pa muti. Vergs jau tik un tā bija nāvei zobos un ļoti vārgs, viņam viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nogāzies uz sāniem, gulēja pavisam rāmi, tikai asinis plūda no sadauzītajām lūpām. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils sargiem, atgriezās kopā ar tiem, un tie vergu uzrāva kājās. Bet, kamēr tie stīvēja viņu uz kājām, viņa pirksti paguva satvert Toma Diksona roku, kas bija nokritusi uz grīdas.
— Viņš dzīvs jāizmet suņiem! — sulainis lielā niknumā iebrēcās. — Viņš dzīvs jāizmet suņiem!
Bet Rodžers Vandervoters, aizmirsis savas galvas sāpes, arvien vēl balstīdamies uz elkoņa, pavēlēja palikt klusu un turpināja lasīt lūgumrakstu. Un, kamēr viņš lasīja, valdīja pilnīgs klusums, visi stāvēja, taisni iz- stiepušies, gan saniknotais sulainis, gan ārsts, gan pils sargi, un viņu vidū vergs, kura mute asiņoja un kurš vēl arvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Rodžers Vandervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu, sacīdams:
— Ja šinī rakstā būs viens vārdiņš samelots, tu nožēlosi, ka esi nācis pasaulē.
Bet vergs atbildēja: — Es visu savu mūžu esmu nožēlojis, ka mani laiduši pasaulē.
Rodžers Vandervoters cieši noskatījās viņā, bet vergs piebilda:
— Cik jau nu ļauna jūs spējāt darīt, tik esat man nodarījis. Tagad es mirstu. Pēc nedēļas es būšu pagalam, tā ka nav pat nozīmes nogalināt mani tūlīt.
— Ko tu gribi iesākt ar to? — vaicaja kungs, norādīdams uz norauto roku; bet vergs atbildēja:
— Aiznesīšu atpakaļ uz vergu laidaru, lai varētu to apbedīt. Toms Diksons bija mans draugs. Pie stellēm mēs strādājām līdzās.
Nu jau vairs daudz nav atlicis ko stāstīt, brāļi. Vergu līdz ar norauto roku atpakaļ laidarā nogādāja ratos. Nevienu vergu arī nesodīja par to, ko viņi izdarījuši. Tik tiešām tiesa, Rodžers Vandervoters pārbaudīja visu un nosodīja abus uzraugus — Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Tiem atņēma visus īpašumus. Uz pieres tiem iededzināja zīmi, nocirta labo roku ūn palaida, lai klīst un ubago pa lielceļiem līdz mūža galam. Un fondu pēc tam pārvaldīja tīri kārtīgi kādu laiku — tikai kādu laiku, māni brāļi; jo pēc Rodžera Vandervotera nāca viņa dēls Alberts, kas bija nežēlīgs kungs un pa pusei jucis.
Brāļi, tas vergs, kurš pienesa norauto roku pašam kungam klāt, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā viņa māte slepus bija izmācījusi viņu lasīt, tā viņš izmācīja mani. Tā kā viņš drīz vien nomira, jo bija pārāk sadauzīts ar laužņiem, Rodžers Vandervoters izņēma mani no vergu laidara un lūkoja man kaut kā sagādāt labāku likteni. Es būtu varējis tikt par uzraugu Pekles zaņķī, bet es labāk izvēlējos kļūt par stāstu teicēju, kas klaiņo pa visu zemi un visur var tuvu tikties ar saviem brāļiem vergiem. Tādus stāstus kā šo es paužu jums paslepus, zinādams, ka jūs mani nenodosiet; jo, ja jūs mani nodotu, paši zināt tikpat labi kā es — man izrautu mēli un es nekad vairs nevarētu teikt stāstus. Un man jums jāvēstī, ai brāļi, ka nāks reiz labāki laiki, kad pasaulē visiem klāsies labi un vairs nebūs ne kungu, ne vergu. Bet vispirms jums jāsagatavojas šiem labajiem laikiem — jāmācās lasīt. Iespiestais vārds — tā ir vara. Un es te esmu tālab, lai mācītu jums lasīt, un tāpat ir arī citi, kas gādās, lai jūs dabūtu grāmatas, kad es jau būšu aizgājis savu ceļu, — tās vēsturēs grāmatas, kurās jūs uzzināsiet visu par saviem kungiem un no kurām mācīsieties būt tikpat stipri kā viņi.
[Izdevēja piezime. No Vēsturiskiem fragmentiem un uzmetumiem», kuri pirmo reizi publicēti piecdesmit sējumos 4427. gadā un kurus tagad, pēc divsimt gadiem, to precizitātes un nozīmības pēc pārdrukājusi un no jauna izdevusi Nacionālā Vēsturisko pētījumu komiteja.]
SATURS
Stāsts par Kišu
Sniega ceļa gudriba