Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Makenzijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devā-mies uz dienvidiem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ceļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kājām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan airiem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cilvēkam kompānijas aģents bija izsniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūkgaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušās sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi slimoja ar skorbutu.
Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmieg pavarda gaismā, jo sveces bija noglabātas priekš tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām apspriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem ūdeņiem un jāpastāsta pasaulei par mūsu nelaimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Septiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinza misijai pie jūras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labāko no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»
Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džefs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ceļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai gadījumā, ja es ceļā pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es varēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jenkiji, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uzsākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.
Jūs jau paši esat briduši pa svaigu sniegu un pūlējušies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums riav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mocībām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvairāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltās upes mūsu trīs kamanas kļuva par divām kamanām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pametuši aizjūga siksnas, pazuda atlikušo suņu vēderos.
Neviena •sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr nokļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstāt Garo Džefu, kas, ceļojuma sabeigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zalgoja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klāt. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai nedaudzi ieraudzīs pavasari.
Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet smagām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinza misijas pie jūras.
Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tās sadzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pārklājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprādzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dziļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem nenāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās, bet lauza savu vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju ciešanu un tauku āderi.
Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt kamanās un vakaros izjūgt no tām. Un viņa saudzēja suņtfs. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pasuka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi saprotams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.