Sis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz kamanām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot kamanas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikas tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz ragavām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs paķircināja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garām. Vakara mēs ierīkojām apmetni, nolikām atsevišķi viņam pienākošos pārtikas daļu un izklājām viņa kažokādas. Tāpat mēs uzkūrām lielu ugunskuru, lai viņš to varētu saskatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties-, stenēdams un gaudodams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija tikai ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet arī mēs ar Pasuku bijām ceļa nomocīti un piekusuši, un vārgi aiz bada; taču mēs paveicām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betizs. Tomēr mēs arvien godīgi devām šim vīram pārtiku, kas tam pienācās.
Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebardža ezera esot pāršķēlies, un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, satītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tupot pie tā līdz rītam. Siem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tālāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot dalījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi grasījās nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku
vākties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klusumam uz Pellijas pusi.
Tagad man bija trīs suņi un vienas kamanas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudri, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes nebūtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātīs. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aizturētu kliedzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.
Trīsdesmitajā Jūdzē straume skrēja ātri un bija izgrauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi caurumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vaļējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras kamanām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti gadījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgāja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet tiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju kamanas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pārtrūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinājies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.
Nākamajā rītā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sadalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri." Bet viņš pacēla balsi, vaimanādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja biedriskumu. Pasukas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vāšainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājām. Garais Džefs zvērējās, ka miršot, ja būšot no jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažokādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmēr. Tad viņa ierunājās par cilvēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie skatīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā mūsu brālis Betizs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz noskumusi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai taisnība.
Sitka Cārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gabaliņus zelta skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klausoties, kā suņi āra aukstumā skaļi izpauž savas ciešanas.
— Un dienu pēc dienas mēs gājām garām abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinājām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Sāļos ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūkstot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot mokasīnu strēmeles un ēdot tās. Daudz "jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija svēšinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divas naktsguļas? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; • viņam atlika tikai doties uz priekšu.