Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka ari mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Sim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet
viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai saknie- bās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn. Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis vīrietis aizgāja Klusumā uz Pellijas pusi. Tonakt viņa raudāja. Nekad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas arī nevarēja celties no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Tā es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievietes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.
Dzīve ir dīvaina lieta. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tās dīvainība nevis mazinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzīvot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzraušas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Grūti ir dzīvot. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirmgalvis izdveš savu pēdējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; tomēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpakaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.
Tajās dienās, kas nāca, mēs runājām maz, Pasuka un es. Naktī gulējām sniegā kā miruši, bet rītā devāmies savā ceļā un soļojām kā nedzīvi. Un apkārt viss bija miris. Nebija ne balto irbju, ne vāveru, ne snieg- kurpju trusīšu — it nekā. Upe zem savas baltās segas neizdvesa ne skaņas. Koku dzīvības sula bija sastingusi salā. Un sametās tikpat auksts kā pašlaik; naktīs zvaigznes pienāca pavisam tuvu un kļuva lielas, tās trizuļoja un dejoja; un dienu saules stabi žilbinādami ķircināja mūs tik ilgi, līdz mēs redzējām daudzas saules, bet gaiss viss liesmoja un dzirkstīja, un sniegs vizuļoja kā dimanta putekļi. Nebija ne dzīvas dvašas, ne skaņas, vienīgi griezīgais aukstums un Klusums. Kā jau teicu, mēs soļojām kā nedzīvi, it kā sapnī, un laiku vairs neskaitījām. Tikai sejas mums bija vērstas pret Sāļajiem ūdeņiem, mūsu dvēseles tiecās pēc Sāļajiem
ūdeņiem, un kājas mūs nesa uz Sāļajiem ūdeņiem. Mēs ierīkojām apmetni pie Takhīnas, bet pat nezinājām to. Mūsu acis skatīja Balto Zirgu, bet mēs neredzējām to. Mūsu kājas mina Kanijonas pārceltuves vietu, bet nejuta to. Mēs nejūtām nekā. Bieži klupām uz ceļa, bet arvien kritām ar sejām pret Sāļajiem ūdeņiem.
Mūsu pēdējā pārtika bija apēsta, un mēs bijām dalījušies godīgi, Pasuka un es, tomēr viņa klupa biežāk, un pie Karibu krustcelēm spēki viņu pameta. Tai rītā mēs gulējām zem vienīgās kažokādas segas un ceļu neuzsākām. Es biju nolēmis palikt turpat un Nāvi sagaidīt roku rokā ar Pasuku; jo es biju kļuvis vecs un izpratis, kas ir sievietes mīlestība. Bez tam līdz Heinza misijai bija astoņdesmit jūdzes, un starp mums un turieni lielais Cilkuta kalns augstu virs tālās mežu līnijas slēja savu negaisiem apvējoto galvu. Bet Pasuka runāja ar mani klusiņām, tā ka man vajadzēja piespiest ausi pie viņas lūpām, lai spētu sadzirdēt. Un tagad, tāpēc ka vairs nebija jābaidās manu dusmu, viņa izteica visu, kas uz sirds, stāstīja par savu mīlestību un vēl daudz ko citu, ko es nemaz nespēju saprast.
Un viņa teica: «Tu esi mans vīrs, Cārlij, un es biju tev laba sieva. Un visas šīs dienas, kad es kūru tev ugunskuru un vārīju tev ēdienu, un baroju tavus suņus, un cilāju airi vai ieminu taku, es nesūdzējos. Es arī neteicu, ka mana tēva teltī bija vairāk siltuma vai ka Cil- ketā bija vairāk barības. Kad tu runāji, es klausījos, kad tu pavēlēji, es paklausīju. Vai nav tā, Cārlij?»
Un es atbildēju: «Jā, tā tas ir.»
Un viņa teica: «Kad tu pirmoreiz atnāci uz Cilketu, tu pat nepaskatījies manī, bet nopirki mani, kā pērk suni, un aizvedi projām, tad mana sirds bija cieta pret tevi, pilna ar rūgtumu un bailēm. Bet tas bija jau sen. Jo tu biji laipns pret mani, Cārlij, tāpat kā labs cilvēks ir laipns pret savu suni. Tava sirds bija auksta, un man tajā nebija vietas; tomēr tu dalījies ar mani godīgi, un tavi ceļi bija taisni. Un es biju pie tevis, kad tu darīji drosmīgus darbus un vadīji pārdrošus pasākumus, es salīdzināju tevi ar citu cilšu vīriešiem un redzēju tevi stāvam starp tiem pilnā godā, tavi vārdi bija gudri, un tava mēle runāja patiesību. Un es sāku lepoties ar tevi, līdz pēdīgi notika tā, ka tu piepildīji visu manu sirdi, un manas domas bija vairs tikai par tevi. Tu biji kā saule vasaras vidū, kad tās zeltainā taka ved apaļā lokā un nekad neatstāj debesis. Lai kurp metu acis, es visur redzēju sauli. Bet tava sirds vienmēr bija auksta, Cārlij, un tajā man nebija vietas.»
Un es teicu: «Tā tas ir. Tā bija auksta, un tajā nebija vietas. Bet tas ir pagājis. Tagad mana sirds ir kā kupena pavasarī, kad saule atgriezusies. Manā sirdī sniegi strauji kūst un plok, urdz tekoši ūdeņi, plaukst zaļi pumpuri un dīgst asni. Tajā dūko baltās irbes un dzied sarkankrūtīši, tur skan mūzika, jo ziemas vara ir salauzta, Pasuka, un es esmu izpratis, kas ir sievietes mīlestība.»
Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, lai ciešāk man piespiestos. Un viņa teica: «Es esmu laimīga.» Pēc tam viņa ilgu laiku gulēja klusu, maigi elpodama, galvu noguldījusi man uz krūtīm. Tad viņa iečukstējās: «Šeit taka izbeidzas, un es esmu nogurusi. Bet vispirms man jārunā par ko citu. Sen sen, kad es vēl biju meitene Cilketā, es viena pati rotaļājos starp ādas aizkaru starpsienām sava tēva teltī, jo vīri bija medībās un sievietes ar zēniem aizgājušas pārvest gaļu. Tas notika pavasarī, un es biju viena pati. Liels, brūns lācis, tikko pamodies no ziemas miega, izbadojies tā, ka āda aiz kārnuma kā lupata karājās tam ap kauliem, pabāza galvu teltī un teica: «Uf!» Mans brālis patlaban skrēja atpakaļ ar pirmo gaļas vezumu. Viņš cīnījās pret lāci ar degošiem zariem no ugunskura, un suņi ar visu aizjūgu, vilkdami kamanas sev pakaļ, klupa lācim virsū. Izcēlās liels cīniņš un skaļa kņada. Viņi ievēlās ugunskurā, ādas aizkarus izsvaidīja uz visām pusēm, telti sagāza. Bet pēdīgi lācis gulēja beigts ar mana brāļa pirkstiem mutē, un brāļa sejā bija brūces no viņa ķetnām. Vai tu ievēroji to indiāni uz Pellijas takas, viņa dūraini bez īkšķa, roku, ko viņš sildīja virs mūsu ugunskura? Tas bija mans brālis. Bet es teicu, ka viņam nevajag dot ēdamo. Un viņš aizgāja Klusumā bez ēdamā.»