Tā, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniega pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāla to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pieblīvētu maisiņu un uzzināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosiņam; bet dienu dienā viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija noglabāta cieši piepildītajā maisiņā.
Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilku- tam, lejup līdz Heinza misijai un jūrai. Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielākas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»
Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pārņēma neprāts» es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērēdams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdās acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cilvēkiem Šitka Cārlijs ir staigājis godā, un arvien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aizmirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jūdzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to labāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»
Un, kad*viņa bija izdzisusi manās rokās, es piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas sniegkurpes un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās vājumā, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un dejoju, kamēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un ducināja valzirga ādas bungas. Bet Pasuka turēja manu roku un nāca man līdzās. Kad es nolikos un gribēju aizmigt, viņa mani modināja. Kad es sagrīļojos un pakritu, viņa cēla mani augšā. Kad es iebridu dziļā sniegā, viņa veda mani atpakaļ uz takas. Un tāds — gluži kā cilvēks ar aptumšotu prātu, kurš skata dīvainas vīzijas un kura domas ir vieglas no vīna, — es nonācu Heinza misijā pie jūras.
Sitka Cārlijs atmeta atpakaļ telts durvju aizklājus. Bija pusdienas laiks. Dienvidu pamalē, apmirdzēdama drūmo Hendersona kalnu kori, nekustīgi stāvēja aukstā saules ripa. Abās pusēs tai zvīļoja saules stabi. Gaiss virmoja dzirkstošā sarmā. Pašā priekšā līdzās takai kāds vilku suns, nosarmojis gluži spurains, pasvieda garo purnu pret debesīm un sāka sēri gaudot.
BAISMĪGĀS ZĀLAMANA SALAS
nav vis tukšas valodas, ka Zālamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pasaulē arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr zaļam jaunpienācējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas izpratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zālamana salas tiešām var rādīties baismīgas.
Pilnīga taisnība, ka nemitīgi tur plosās drudzis un dizentērija, ka tur mudžēt mudž no riebīgām ādas slimībām, ka pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesūcas ikvienā ādas porā, brūcē vai nobrāzumā, radīdama
ļaundabīgus trumus, tiesa ari, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izsprukuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un taisnība, ka iezemieši Zālamana salās ir īsti mežoņi, kas kārīgi iebauda cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu izpratnes,, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugurkaulu no smadzeņu pamatnes. Nenoliedzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaītā, starpcilšu darījumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarītajām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecības objekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kop- katlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pēdīgi kāds dūšīgs karavīrs spēj celt priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu -un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tiesības uz kopkrājumu.