Viss minētais ir tiešām taisnība, un tomēr atrodas baltie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam viņam vēl jābūt īstā gājuma vīram. Viņa dvēselei jānes dziļi iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu zināma daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma daļa, kolosālas pāšpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek viņam nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pārāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs jau, redziet, ir īpašības, kas balto cilvēku padarījušas nenovēršamu. Ak jā, un vēl kas, — baltajam cilvēkam, kurš grib būt nenovēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augsti vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā nedrīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam itin nemaz nav vajadzības pēc prasmes iedziļināties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotībās, paražās un domāšanā, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.
Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pārmērīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam piemita par daudz spilgta iztēles spēja. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku dzīvi viņš spēja iekļauties apkārtējā vidē. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš jau arī neieradās šeit ar nodomu palikt uz dzīvi. Piecas nedēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot primitīvisma alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīles. Vismaz tā viņš stāstīja tūristu lēdijām uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicās citiejji vārdiem; un tās viņu godināja kā varoni, jo viņas tacu bija lēdijas un tūristes, un tālab viņām lemts iepazīties vienīgi ar drošo dzīvi uz tvaikoņa klāja, kamēr tas savā gaitā līkumoja starp Zālamana salām.
Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdijas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar izžuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sarakstā, bet viņa otrais nosaukums — kapteinis Malu bija vārds, kuru no pat Jaunhanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru bridēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežonību, un no drudža un mocībām, no snaideru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus, kas bija izteikti žāvētu jūras gurķu, sandelkoku, pērleņu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovērša- mības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un tomēr — tūristu lēdijām taču nebija citas mērauklas, pēc kā vērtēt, kā vien ārējais veidols, un Bertijs tik tiešām bija glīta izskata vīrietis.
Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā salonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās baigumā un briesmās. Kapteinis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis
Malu tuvāk painteresējās par Bertiju, kad jaunais dēkainis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ceturtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdobtajā spalā.
— Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Āre, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan ari uzvilkts. Un tad man atliek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man visvairāk patīk pie šās pistoles. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal izbīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.
Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra caurums novir- * zījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kapteiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā virzienā? — viņš apjautājās.
— Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs apgalvoja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.
— Ierocis arvien ir pielādēts.
— Bet šis te nav.
— Vienalga, virziet to sānis!
Kapteiņa Malu balss bija pazema, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, kamēr tā vilktā līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no tā.
— Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Bertijs dedzīgi piedāvāja.
Sarunu biedrs papurināja galvu.
— Nu, tad es jums pierādīšu.
Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.
— Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!
Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. Norībēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi noklikšķēja, izsviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.
— Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stuibi, man jāsaka.