Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga tvaikoņa atzveltnī. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas, un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trīcēja, un viņš nespēja pacelt līdz lūpām drebošo cigareti. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš skatīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogāžamies uz kuģa klāja.
— Nudien, — viņš sacīja, — nudien …
— Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdodams viņam pistoli.
Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pieturēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kapteinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ierosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai paviesotos četru dienu ilgajā darba algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš viesosies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis, viņš pazudīs no mūsu stāstījuma. Viens norādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — misteram Herivelam, Remindžas plantācijas pārvaldniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — ļaut misteram Bertramam Ārkraitam pilnībā izbaudīt skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl arī čukstēja, it kā kapteinis Malu būtu kaut ko piebildis par kasti skotu viskija, kas atbilstoši tikšot piešķirta tam, ar kura gādību misters Ārkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.
* * „*
1 Pilnvarotais — Britānijas karaliskās parlamenta komisijas pārstāvis domīnijās un kolonijās.
— Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedomājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc visiem likumiem, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vienīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.
— Vai tiešām? — Bertijs ievaicājās, ne visai ieinteresēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.
Ugi bija pazudusi aiz muguras, un «Arla» slīdēja pa vasarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Mala- ītas kalnu, grēdām. Stūres vīrs, kas tik ļoti saistīja Ber- tija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklu tam apņēma bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modinātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestera patrončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit melnie, kuri bija izgreznoti apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervēti darba algotņi.
— Protama lieta, tas bija nelaimes, gadījums, — atkal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūrnieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pēršanas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi kā melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izpalīdzējies ar laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.
— Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja skiperis. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ārkrait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pārējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļgalā pie bezanšotes.
— Kiājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis piebilda.
— Vai man butu jāsaprot tā, ka … — Bertijs iesāka, bet aprāvās.
— Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.
— Bet uz klāja? …
— Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas lai, protams, paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.
— Tie paši matroži, kas jums ir tagad?
Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.
— Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz piesargājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis tiem muguru, kad tie viņam gāza.
— Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nēģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, citādi valdīšana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī tik bieži gadās kādam nejauši noslīkt.
Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa kajītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.
— Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiziedams piekodināja. — Man ne visai patīk, kā viņš lūr pēdējās dienās.
— Labs ir, — stūrmanis atteica.
Pusdienas patlaban bija pusē, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.
— Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais kuģis visā piekrastē. Bet, kad tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, laivas jau metās tam virsū, pirms tas vēl bija atdūries rifā. Uz kuģa atradās pieci baltie kādi divdesmit matroži — Santa Krusas puiši un sa- moieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija sešdesmit darba algotņi. Tos visus kai-kai. Kai-kai? — Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …
Bet šinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa treknie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāpnēm, bet Bertijs šausmās pamanīja, ka aizskriedams viņš izrauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis viss drebēja satraukumā, rokā turēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās gandrīz pavisam apkārt, it kā tam draudētu briesmas no mugurpuses.