— Gan jau drīz vien būs atkal klāt, — tās mierinādamas teica.
— Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja mednieki. — Necik ildziņ, pārvilksies mājās kā likts, tad būs kjuvis mīksts un turpmāk runās mīlīgāk.
Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sagriezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Aikiga plffca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes ar bargiem vārdiem uzbruka vīriem par to, ka tie ļauni izturējušies pret zēnu un iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neatbildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra pieklusīs.
Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras tas nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.
— Ņemiet, jūs vīri, suņus un nartas, — viņš teica, — un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma. Tur uz ledus palika daudz gaļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.
Aikiga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uzņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacīdams: — Nāc, Aikiga, tagad mēs ēdīsim. Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.
Kišs iegāja iglu un paēda pamatīgi, bet pēc tam nogulēja divdesmit stundu no vietas.
Sākumā bija lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīskārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstamāk ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri nekādi nespēja noticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumainu darbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz savas muguras, un tas neapgāžami atspēkoja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšījās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl svaigs. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko nazi, bet ievelt nartās trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa grambainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu mednieka maņu sadalījis lāčus četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.
Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas jo kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nomedīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi, ja ceļā gadījās lieli ledus blāķi. Allaž viņš noteikti atsacījās no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.
— Kā viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.
— Nekad neņem līdzi pat suni, bet suns taču medībās ir tāds liels palīgs:
— Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloš-Kuans.
Kiša atbilde bija īsa un kodolīga. — Ir labi zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.
Tomēr ciematā paklīda valodas par burvestībām.
— Viņam medīt palīdz ļauni gari, — dažs labs centās iegalvot, — tālab jau šim medībās allaž paveicas. Kā gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu palīdzību?
— Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens mednieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?
Lai nu kā, Kišam sekmējās arī turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pārtikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tāpat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena veca sieviete, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās pat baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloš-Kuana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai viņš atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nenāca nekad, un aicināt tie kautrējās.
— Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloš-Kuanam un vairākiem medniekiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikigu varētu ērti mitināties.
— Kā tad, kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.
— Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās paņem visu manu laiku. Tā ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.
Un tāds iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmēros tas pārsniedza pat Kloš-Kuana mājokli. Kišs ar māti pārcēlās tajā uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Ai- kigai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visā ciematā; pārējās sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt spriedumu, ja bija saķildojušās pašas savā starpā vai ar vīriem.
Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm kā nedeva, tā nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ug-Gluks viņam tieši acīs pārmeta nodošanos pesteļiem.
— Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tikai tāpēc tev medībās aizvien tā laimējoties. v
— Vai tad gala nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Un kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai klusībā tā prāto, tāpēc ka tevi gremž skaudība?