— Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldet.
— Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.
— Auiki, — skanēja atbilde.
— Bet ziniet, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še nojauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.
Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:
— Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nēģeris vienkārši pārkrita pār malu.
Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespodrās acis pat nepamirkšķinājās.
— Es … es domāju … — Bertijs stomījās.
- — Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunājās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džeikobs?
— Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.
Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:
— Acīm redzot, nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Ārkrait, un pabeigsim maltīti.
Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekšgala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas atradās liela atvilktne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detonatoru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žurnāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un izlasīja tajā, ka 21. septembrī divi apkalpes locekļi pār- krituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindiņām un saprata labāk. Vēl viņš lasīja, kā «Arlas» laivai pie Suvas uzbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skiperis uzgājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signalizācijas laikā nejaušs dinamīta sprādziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par ostām, no kurām kuģis bēdzis nakts melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovu purvos un par sālsūdens laivinieku flotīliju uzbrukumiem lielajās lagūnu ieejās. (Jn viena atzīme allaž atkārtojās: miris ar dizentēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka šādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tāpat kā viņš.
— Ziniet ko, — Bertijs nākamajā dienā sacīja kapteinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.
Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žurnāls atstāts tā mētājamies.
— Un visa tā dizentērija, ziniet, tas viss ir blēņas, tieši tāpat 'kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs turpināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?
Skiperis skaļiem vārdiem apbrīnoja sava viesa apķērību, cienīgi saslējās, lai visu to noliegtu, bet tad labsirdīgi pieļāvās.
— Nu redziet, tas ir tā, mister Ārkrait. Šīm salām jau pašām par sevi ir pietiekoši slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Kompānijai jāizgrūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kārtībā. Slimošana jaunatnācējus neko neuztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kājām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentēriju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.
— Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — tik un tā jau salasās par daudz nejaušās noslīkšanas gadījumu. Neizskatās vairs ticami. Valdība pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.
— Jā, nu atcerieties vien «Princesi» un to jeņķu stūrmani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa atradās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis,
aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija- izbraukuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — sa- moiešiem un tongiešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis paspēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrmanis pakampa trīs patron- jostas un divus vinčesterus un uzrāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šauteni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka viņš vairs nejaudāja to noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vietas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad viņi salēca ūdenī un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams,, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?
— Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi atcirta.
— Valdība teica, ka viņam nav bijis tiesību šaut pēc tam, kad tie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaidroja.
— Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizentēriju, — stūrmanis piemetināja.
— Pavisam jocīgi, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut jel kuģojums būtu jau beidzies.
Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija norādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plantācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sidnejā; par matrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet bez tam viņš bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot atgādāties. Jā, arī baltos cilvēkus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz viņš apēdis kādu slimu balto.