— Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmiņās. — No viņš man gauži slims ilgi būt. Mans pendē- ris skriet un skriet.
Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stāvoklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām esot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārciņām. Melnādaino galvas viņš pārdodot par vienu mārciņu. Vēl viņam esot arī dažas knauķu galveles — nelāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.
Piecas minūtes vēlāk Bertijs, sēdēdams uz kuģa kāpnēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis saņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pamatīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Dienas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja mazgāties ar antiseptiku, jo ikviens iezemietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejaukiem augoņiem un ēdēm.
Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovu dūksnājū vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dzeloņstiepļu pinumu. Tas jau izskatījās tīri pēc gatavošanās uz nopietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lokiem un bultām, kā arī snaidera šautenēm, viņam vēl. dedzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļojums bijis galār
Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negribīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka nekaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja, viņus atpakaļ krastā.
— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — noteica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.
Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa ' piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr bieži gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cilvēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemiešus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un iekabināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēkšņi sagrāba tik dedzīgas alkas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekšgalu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās viņam ceļā, pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja sastindzis aiz šausmām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pilnīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci savervētie, un par katru no tiem viņš bija iepriekš samaksājis trīsdesmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.
Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūrmanis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stienīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitātes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lu- patlēveros.
Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā izmaksāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz sa- mukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpakaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bēdas aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tā ka Bertijs nemaz nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka abi vīri pamatīgi ap- dzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie dizentērijas gadījumiem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad tie nolikās gulēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja, un līdz pat rītausmai viņš stāvēja baigajā sardzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uzbrukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.
Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardze. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņēmās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpošanu kapteinim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remindžas plantācijas Gvadalkanārā, un Bertijs, ar atvieglojuma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku tās pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.
— Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters Herivels teica, pavilcis viņu paklusām pie malas. — Te ir paklīdušas baumas par dumpošanos, un man arī pašam
jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis, tomēr es personīgi domāju, ka viss nieki vien būs.
— Cik … cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Bertijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.
— Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — atteica misters Herivels jautrā garā, — bet mēs trīs un tad vēl, protams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.