Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto vārdu, tik ļoti viņam svila paziņot, ka grib atstāt darba vietu.
— Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nākdama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti atkārtosies Hohono briesmas.
— Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.
— Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Izabellas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba savās rokās šoneri, nonāvēja kapteini un stūrmani, un viss bars aizbēga uz Malaītu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur Hohono viņi dzīvo pārāk nepiesardzīgi. Šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Arkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!
Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad pavisam tuvu kaut kur aiz muguras norībēja šautenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.
— Jānudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvaldnieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, Aai redzētu, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.
Bertijs sāka mesties bāls.
— Tāpat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pārvaldnieku, — atļāvās iebilst Maktevišs. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztrakšķīja pa visu verandu. Vai ievērojāt tumšo traipu starp kāpnēm un durvīm?
Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.
— Kas tad nu noticis? — pārvaldnieks jautāja, uzmetis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pārplūst?
— Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pudura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Tas bija snaiders, un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru, — lūk, ko es gribētu zināt… O, piedodiet, lūdzu. Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.
— Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Herivels paskaidroja. — Nu izdzeriet jel savu kokteili!
— Bet kur viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.
— Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels ieteicās, rādīdamies iekaisis.
Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.
— Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaicināja.
Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecības ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.
— Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata dabūjis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.
Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvaldnieks sarāvās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.
Tad Maktevišs sāka lādēties.
— To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem nekad nevar uzticēties.
— Izskatās diezgan nopietni, — Herivels piezīmēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskārajiem melnādārn tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, paņemiet līdzi savas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Degļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.
Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdinošās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Herivels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.
— Tā ir jau otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.
Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.
— Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejautājās.
— Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs karāsies.
— Tādā veidā jau arī Keipmaršas grāmatvedis nonāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. Ļaudis no «Džesijas» stāstīja, ka trīs jūdžu tālumā varējuši dzirdēt viņa kaucienus.
— To pavāru es ieslēgšu dzelžos, — Herivels spļaudījās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.
Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi neskanīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.
— Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka … — Maktevišs izkliedza saspringtā balsī.
— Jā, es ēdu to, daudz apēdu, veselu šķīvi! — Bertijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.
Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.
— Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Herivels drūmi ieminējās.
— Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.
Un ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakārti dažādi priekšmeti.
— Paklau, Vi-vi, ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.
Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.
— Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.
— Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja, — Tā ir vislabākā pārbaude.