Herivels pakampa pilnu karoti ēdiena un lēkšus pielēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.
— Tātad viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.
— Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un neuzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pievērsās Bertijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvarotais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pārliecībā, ka viņš tiks pakārts.
— Nedomāju vis, ka valdība to .darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.
— Bet džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaimanāja, — padomājiet jel par mani!
Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.
— Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un ja …
Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sarunu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.
— Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkārtīgi pēkšņa lēkme.
— Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret iezemiešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa…
— Izņemot džinu, — Brauns atteica.
Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizsteidzās pēc džina pudeles.
— Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gandrīz pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras tam sāka tecēt pa vaigiem.
Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja temperatūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šaubas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Maktevišs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem, galda viņš slepus taustīja pats savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nepārtraukti paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā izgāja uz verandas izlūkot apkārtni.
— Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tur — bez gala. Es domāju, ka vajadzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, ziniet. Vai jūs nāksiet, Braun?
Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Bertijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem pukstiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pielēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja saklausīt Brauna un Makteviša vinčesteru dobjos būkšķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.
— Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.
Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.
— Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.
— Tad arī viņus mēs apsvētīsim ar dinamītu, — ierosināja Herivels.
Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un apgādājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Mak- tevišu, un viņš arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse no visa porcelāna uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkstenis apstājās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.
Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikadējies un tad novēlies uz grīdas
džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja.
4 Džina paģirās viņš no rīta ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izķepurojās ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie debesīm un arī dievs, jādomā, nav tās atstājis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.
Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Bertijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienākšanas dienu, nespēra ne soli projām no pilnvarotā mājas. Uz izejošā tvaikoņa atradās tūristu lēdijas, un Bertijs atkal bija varonis, kamēr kapteinis Malu kā parasti palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu aizsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo nekādi nespēja izšķirt, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — sniedzis Bertijam Ārkraitam visgleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.
«EK JŪS! EK JŪS! EK JŪS!»
tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa pilnīgi tīrā veidā, pirmo glāzīti iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad augu dienu regulāri atkārtodams šo nodarbību līdz pat gulēt iešanai, kas parasti notika ap pusnakti. Gulēja viņš tikai piecas stundas no visām divdesmit četrām, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi piedzēries. Abus mēnešus, kurus es pavadīju kopā ar viņu Oolongas atolā, ne brītiņu netiku viņu redzējis skaidrā. Tiešām, gulēt viņš gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stāvokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.
Viņa vārds bija Makelisters. Viņš bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš ielēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku pamanījis, ka viņš būtu jel lāsīti izlaistījis. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Melanēzijā, klaiņodams no Vācu Jaun- gvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā ieaudzis šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer» [1]. pat ar mani runādams, viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja «Saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Viņš bija maziņš vīrelis, pavisam sažuvis, no iekšpuses un ārpuses svilinošu dzērienu un svilinošas saules apdedzināts. īstenībā viņš vairs nebija cilvēks, bet sārņu pika, teiksim, lava, kam mazliet dzīvības iekšā, kas vēl nav galīgi atdzisusi; kustības viņam raisījās stīvi un pēkšņos rāvienos kā automātam. Spējāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Sis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.