— Dejot nu viņi nejēdz ne velna, — Makelisters noteica.
Biju nejauši ieminējies, ka polinēziešiem ir skaistākas dejas nekā papuasiem, bet Makelisters to neatzina — ne aiz kāda cita iemesla kā vienīgi aiz sava ķildīguma. Tomēr bija pārāk karsts, lai strīdētos, un es neko neiebildu. Bez tam ne reizes vēl nebiju redzējis Oolon- gas iemītnieku dejas.
— Tūliņās jums to pierādīšu, — viņš paziņoja un uzsauca melnajam Jaunhanoveras zēnam, kas ar līgumu bija saistīts par kalpotāju un izpildīja pavāra un galvenā sulaiņa pienākumus. — Paklau, puis, pasaki tur tam šo karalim, lai nāk šur pie manis!
Zēns aizskrēja, un drīz vien ieradās pirmais ministrs, uztraucies un nelaimīgs, un taisnojās gari un plaši. Vārdu sakot — karalis guļot, un viņu nedrīkstot traucēt.
— Karalis gauži stipri midzis būt, — viņš nobeidza savu runu.
Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanās ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal atgrieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās vienkārši lieliski, it sevišķi karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un collas trīs garš. Viņa sejā varēja vērot tos pašus ērgļa vaibstus, kas tik ļoti raksturīgi Ziemeļamerikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks kā pēc izskata, tā izcelšanās. Klausoties acis karalim liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību, viņš izpildīja Makelistera pavēli sapulcināt ciematā pāris simtu vislabāko dejotāju — kā vīriešus, tā sievietes. Un viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas viss nemodināja mīlestību pret Ma- kelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un lāstiem.
Šo stalto iezemiešu zemiskā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelistera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.
Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nelaimējies kāds pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemežvāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz savas piecas mārciņas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi pastāvēja pie trim simtiem. Kad nejauši ieminējos par šo apstākli, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, paņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piecdesmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Virs paņēma tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Kas attiecas uz mani, es apņēmos turpmāk turēt mēli ciešāk grožos. Un vēl arvien manas domas nemitīgi grauzās ap Makelistera varas noslēpumu. Es pat galu galā saņēmos pavaicat tieši viņam pašam, bet viņš tikai samiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.
Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Paklusām biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņas; kopš tā laika viņš izturējās pret mani ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz tik vecs kā es.
— Kālabad jūs, kanakas, visi bērni būt? — es uzsāku sarunu ar viņu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanakas, daudz, daudz cilvēku. Jūs, kanakas, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēd jūs, kanakas. Viņam tādi zobi nav. Kālab jums tādas bailes?
— Varbūt daudz kanakas vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.
— Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanakas, nonāvēt daudz daudz balti vīri ilgi ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens-balts vīrs?
— Jā, daudz mēs viņi nonāvēt, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi ilgi atpakaļ. Kādu reizi, kad es jauniņš jauniņš būt, liels kuģis apstāt ārpusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanakas mēs ņemt laivas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā velni. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs kāpt augšā, pulka daudzi, varbūt, domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt. Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala/ Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs mana būt tas laika stiprs vīrs. Viņš uz viens vīrs mest šķēps. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt.
Vīrs un -vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka kanakas, pulka daudzi, bailes nav.
Vecā Oti lepnums bija aizskarts, jo viņš pēkšņi norāva savu lava-lava un parādīja man zīmi, kas neapšaubāmi bija cēlusies no lodes. Pirms es paspēju ierunāties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs apskrējuši ap korāļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu skatienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu, laizdams kājas pa priekšu un apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš .sekoja savai auklai līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es pārliecos pār malu un vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas minūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš strauji iznira virs līmeņa un iemeta laivā dēsmit mārciņu smagu klinšu mencu, kā arī pilnīgi nebojāto auklu ar āķi, kas vēl turējās zivs mutē.