— Viss var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpināju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.
— Jā, pulka bailes, — viņš apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām ūdenī savas auklas un vilkām tās ārā. Tad sāka kosties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aizpeldēs savu ceļu.
— Es teikt tev taisnība, — Oti uzsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.
Es iededzināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man papauda šausmīgajā Dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādā ziņā — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.
— Tas notika pēc tam, kad mēs kļuvām ļoti lepni. Mēs jau daudzas reizes bijām cīnījušies ar .svešajiem
baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz bijām tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita, bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību krājumiem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Un tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem divdesmit vai divdesmit pieciem, piebrauca kāds šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un varbūt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvi- nejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura pāri pretī lagūnā, ja skatās no šejienes, tur pie Paulo, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas nometnes, kur žāvēt jūras gurķus. Sāda sadalīšana pa nometnēm viņus novājināja, jo piecpadsmit jūdzes šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulo, un citi atradās vēl tālāk.
Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kas laivā visu pēcpusdienu un visu va- karcēlienu airējās pāri lagūnai, nesdami vēsti ļaudīm uz Paulo, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim zvejnieku nometnēm un^ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs noķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies pavisam kopā, tuvcīņā.
Mūsu cīņas troksnis paziņoja stūrmanim, kas noticis, un viņš ielika pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un visa lagūna bija kā noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.
Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi es saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Te nu tu sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi nekas vairāk kā vien puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man nākas tev stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kād es biju vēl pavisam mazs bērnelis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Es esmu vecs vīrs, bet varu nonirt lejā līdz lagūnas dibenam, un tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu nekā cita — vienīgi cīniņu. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāļi un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nāvei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka jūs esat sakauti.
Tagad uzklausi, ko šis stūrmanis darīja. Kad mēs metāmies viņam virsū, noklādami jūru ar laivām un pūzdami savus gliemežvākus, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo neviens gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu aizbrauca viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējam piecas asi kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokā, un viņš šāva daudzas reizes. Viņš nebija labs šāvējs, bet, kad piebraucām tuvāk, daudzus no mūsējiem tomēr ievainoja un nonāvēja. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.
Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji braucām tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl vienu un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es zinu, ka viņš, jādomā, bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo tie uzliesmoja tik ātri. Bez tam degļi bija ļoti īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No divdesmit laivām puse tika sadauzīta druskās. Laiva, kurā es atrados, arī tika tā sašķaidīta un līdz ar to divi