cilvēki, kas sēdēja man līdzās. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem. Pārējās laivas apgriezās un aizbēga. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Pie tam viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, kamēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrmanis bija sātans.
Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sagatavojis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni un smēla ūdeni, pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat vēl tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku nometnēs, bija nokauti.
Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt dzīva tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis un virsaiši apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža arvien bija izrādīties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vezdami kokosriekstu virtenes, mājputnus un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas, — cilvēki no kuģa sāka mūs apšaudīt ar šautenēm, un, kad mēs airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»
To pašu pēcpusdienu viņi no šonera zbrauca krastā trijās mazās laiviņās, kurās atradās baltie vīri. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami ikvienu vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva mājputnus un cūkas.
Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies mēs varējām redzēt, ka visas būdas liesmo ugunī. Pievakarē ieraudzījām daudzas laivas braucam no Nihi — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, kas palikuši dzīvi, jo, tāpat kā mūsējo, arī viņu ciematu bija nodedzinājis otrs šoneris, kas iebraucis pa Nihi šaurumu.
Tumsā mēs turējāmies rietumu virzienā — uz Paulo, bet nakts vidū izdzirdām sieviešu vaimanas un drīz pēc tam iekļuvām lielā laivu pulkā. Tajās atradās visi, kas palikuši dzīvi Paulo, kura gluži tāpat bija pārvērsta pelnos, jo trešais šoneris bija iebraucis pa Paulo šaurumu. Redzi, tas stūrmanis un viņa melnie puiši taču nebija noslīkuši. Viņš bija aizkūlies līdz Zālamana salām un tur pastāstījis saviem brāļiem, ko mēs Oolongā esam izdarījuši. Un visi viņa brāļi bija teikuši, ka nākšot un sodīšot mūs, un klāt viņi bija trijos šoneros, un visi mūsu trīs ciemati tika noslaucīti no zemes virsas.
Un kas mums vairs atlika ko darīt? Rītā abi šoneri no vēja puses brauca mums virsū lagūnas vidū. Pasāts pūta krietni pastiprs, un viņi sašķaidīja mūsu laivas dučiem vien. Un šautenes nemitējās runāt nē mirkli. Mēs izklīdām tikpat kā lidojošās zivis, kad parādās bonita, un mūsējo'bija tik daudz, ka mēs paspējām izbēgt tūkstošiem, pamukdami gan še, gan tur pa saliņām atola nomalēs.
Pēc tam šoneri trenkāja mūs pa lagūnu uz priekšu un atpakaļ. Naktīs mēs klusītiņām aizlavījāmies tiem garām. Tomēr nākamajā vai aiznākamajā dienā šoneri arvien bija atkal klāt un dzenāja mūs uz lagūnas otru galu. Tā tas turpinājās. Mēs sen vairs neskaitījām savus mirušos un pat nepieminējām tos. Tiesa, mūsu bija daudz, bet ienaidnieku maz. Taču — ko mēs varējām darīt? Es biju vienā no tām divdesmit laivām, kurā atradās cilvēki, kas nebaidījās nāves. Mēs uzbrukām mazākajam šonerim. Viņi apšāva mūs kaudzēm. Viņi svieda laivās dinamītu un, kad dinamīta krājumi bija izbeigušies, lēja verdošu ūdeni mums uz galvām. Šautenes neapklusa ne mirkli. Tos, kuru laivas bija sadragātas, apšāva, kamēr tie peldēja projām. Bet stūrmanis lēkāja šurp un turp pa kajītes jumtu, neganti kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»
Ikviena māja tika nodedzināta uz katras pat vismazākās saliņas. Pie dzīvības nepalika neviena vista, neviens sivēns. Mūsu akas bija piegānītas ar nokauto ķermeņiem vai arī piebērtas ar koraļļu radzēm. Mēs bijām Oolongā divdesmit pieci tūkstoši pirms šo triju šoneru ierašanās. Šodien mūsu ir tikai pieci tūkstoši. Kad šoneri aizbrauca, mūsējo bija vairs vienīgi trīs tūkstoši, kā pats dzirdēsi.
Pēdīgi trim šoneriem apnika gaiņāt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu galā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietumiem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pārmeklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu, no dienas. Un katru nakti visi trīs šoneri kopā ar deviņām laivām izveidoja aizsardzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vienas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām izsprukt.
Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jau nebija tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs nosedzām smilšu sēri no lagūnas piekrastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Nevienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uzrāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «JEk jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija barības, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slāpes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes brida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru sāniem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt triju mastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.